The dog days are over!

Pirmās mācību nedēļas beigās, ejot mājās bija sajūta kā Liepājā, kad 4dienās soļoju mājās no vēlās kultūras vēstures lekcijas. Jā, pirmā nedēļa skolā ir nolausta. Gāja visādi. Lielākoties jau labi, vienīgais ar fotogrāfiju paliku nesapratusies un gaidīšu, kad Klaudija Šīfere atbrauks no Vācijas. Klaudija Fišere, bet man un manas programmas direktorei automātiski izrunājās vārds Šīfere. Skola vēljoprojām ir remonta stadijā, bet tik un tā ir ļoti gaiša un mājīga. Kaut arī skolas aura ir ļoti bagāta un pārsātināta ar visvisādiem notikumiem, baltās sienas to cieši tur iekšā un nelaiž ārā.

Pie skolas ir burvīgs mežs. Burvīgs tāpēc, ka liek sajusties kā mājās. No rīta agrumā patīkama sajūta iziet caur mežu un ar svaigu prieža sila elpu doties uz lekciju.

Pasniedzēji ir ļoti pretimnākoši. Tā, piemēram, zīmēšanu mums mācīs Santos, kurš jau pirmajā lekcijā, kas ir tikai kā iepazīšanās lekcija, spēja iedvesmot. Nekādus telefonus, mūzikas vai citas blakusdarbības. Viss atvēlētais laiks ir jāvelta tikai zīmēšanai - jādomā, jādomā, jādomā. Pirmais mājasdarbs - savs pašportrets. Es lieku cerības uz sevi, ka izdarīšu to :D Tikai ir vajadzīgs mazliet iedvesmas. Kā, piemēram, šis ir gleznošanas/zīmēšanas kabinets.

Grūti teikt par kursa biedriem, jo tie mainās gandrīz katru lekciju. Skaitāmies gan pie otrā kursa, gan pirmā. Katrs kurss vēl ir sadalīts 3 grupās. Cilvēku daudz un lielākā daļa izskatās vienādi. :D

Sen nebiju rakstījusi vēstuli ar roku. Tad nu reiz bija nopietns iemesls, lai to darītu - vecmāmiņas 80 gadu jubileja. Ar katru burtu un katru vārdu, vēstules vērtība auga un auga.

Tā nu izskatās vieta, kur notiek komunikācija ar cilvēkiem. :D Smieklīgi un skumji reizē.

Te lūk bilde no tirgus laukuma dienas laikā.

Visi rosās un čivina. Piemēram, sīpolus liek pirkt sākot no puskilograma. Ja neko diži nesaka, tad visi tirgotāji cenšas piekrāmēt maisus pēc iespējas pilnākus. Daža veca tirgotāja var arī apvainoties, ja pērk tikai divus nektarīnus.

Te pasaules "pakārto "kedu" kustība". Īsti vēl neesmu sapratusi, kāpēc cilvēki tā dara, bet to tiešām ir daudz.

Šīs dienas rīta kafiju baudījām skolas ēdnīcā uz terases. Viss gaiss, kas ir ap skolu ir iedvesmas pilns. Cilvēki gan mazāk dīvaini un vairāk dīvaini. Mērķis bija satikt poļu meiteni Agu, kas ieradusies tik pirms pāris dienās. Man ir sajūta, ka es jau te esmu veselu mūžību un vēl ilgāk te būšu.

Te vairs nav kaķa, bet pie mūsu loga ir skaists suns - haskijs. Nu jau viņš ir pieradis, kur jāskatās, ja izdzird mazus svilpienus. Dzidri, gaiši zilas acis un draudzīguma iemiesojums.

Šorīt atvēru acis un ar domu pilnu galvu ieraudzīju ko ļoti, ļoti minimālu, kas atkal lika saprast, ka jauna diena klāt un dzīves grāmatā jauna lapa.

Paldies, ka piekāp te. Gaidīšu ciemos.