Caldas da Rainha - ciemats

Tā kā man bija šādas tādas problēmas gan ar internetu, gan fotoaparātu, tad sīkumos nerakstīšu un nerādīšu.

Tātad Leiria ballītē satikām kādu puisi no Kaldašas, kurš teica, ka tas jau vien tāds ciemats ir. Mums tik atlika vien nopūsties. Neko darīt. Atbraucām un ieraudzījām. Kāds vēl ciemats?! Pirmais iespaids gan par jauno vietu nebija uzrunājošs. Nu apmēram šāds.

Bet, piemēram, šodien atklājās, ka aiz šīs šaušelīgās, pamestās rūpnīcas ir vēl kāda rūpnīca, kur strādā Kaldašā izpalīdzīgākais un labākais Nikolā. Vispār viņu mēs sastapām tā dīvaini. No sākuma gan sazvanījāmies, jo tiešām bijām izmisumā, ka vienas netiekam galā ar dzīvesvietas atrašanu. Iemesls, protams, portugāļu valoda. Pēc norādēm un mazas, dīvainas palīdzības, atradāmies rūpnīcas pagalmā. Stāvam ar karti rokā un nesaprotam... ko nu? Te pēkšņi, kā balss no debesīm, vīrietis iesaucas "Sabīne!" un pazūd ēkā. Protams, gājām meklēt. Tur izrādās Nikolā bīda projektu. Viņš izīrē studentiem un radošiem cilvēkiem tādas kā vietas, kur viņi var radoši izpausties. Protams, mēs būtu varējušas tur arī kādu stūrīti izīrēt, bet nu diemžēl bez ērtībām.. tikai ar jumtu virs galvas :D. Mums tas likās ļoti jauki, ka tādas vecas un pamestas ēkas tiek tik lietderīgi izmantotas.

Vismaz 3h Nikolā ar mums izstaigājās pa pilsētu. Sveicināja katru trešo cilvēku un katram arī apjautājās par mums vajadzīgajiem apartamentiem. Vairāk neko nestāstīšu, ja izdosies, tad. ;)

Labi, tagad nedaudz atgriezīšos pie senākiem notikumiem. Bija mums skolā tāda kā pirmā skolas diena. Hmm. Ēka jauka, liela ar daudz klasēm un darbnīcām. Cilvēki - mākslinieki. Pilnīgi un galīgi. Apkārt mežs, kurā tā vien gribētos iet un sēņot. Bet te jau var tikai iet čiekurot. Pašreiz vēl skola tiek remontēta, tāpēc skats varbūt nav tāds, kāds bija bildēs, bet to jau es laikam rakstīju. Par skolu vēl nāksies daudz dzirdēt, tad nu tagad par to pietiks.

No sākuma Kaldaša nepavisam nelikās maza pilsētiņa. Visticamāk, ka milzīgais parks, veikali, un daudzās mājas radīja tādu iespaidu, jo tagad ar katru nodzīvoto dienu pilsēta saraujās :D Pilsētas centrā ir fantastisks tirgus. Melone 10 cm diametrā, liela paprika un 4 lieli burkāni - 90 centi.

Lūk arī tirgus laukums vakara stundā.

Tā kā man patīk vazāties pa visādām apšaubāmām ielām, uzķēru arī pāris spocīgas vietas. Mazas šauras ieliņas un mazas skaistas mājiņas, bet te pēkšņi kāds grauzts vai sēta, caur kuru var ieiet tumšā parkā.

Te es jutu, ka kāpj adrenalīns un parādās galvā doma, vai maz tiksim no parka ārā. Tik tumšs, tukšs, ar lieliem kokiem un vienu melnādainu vīrieti. Brr..

Pēc spoku parka uzreiz uzradās flīžu parks, kas arī bija ar mistisku pieskaņu, bet šoreiz labā nozīmē.

Un trešais parks. To es varētu saukt par glauno parku. Visādi skaisti skati. Te viens no tiem.

Netālu no autoostas apskatījām vienu dzīvokli. :D Vairs jau negribas atcerēties, kāds tas bija. Pieņemu, ka līdzīgi izskatās manai mājai pretējā māja Zāļu ielā [no iekšpuses]. Ak, jā. Autoostas viņiem atrodas lielās mājās iekšā.

Kur nu bez okeāna. Te gan tas savādāks. Liela, liela lagūna, kur nav ļoti dziļš un var labi izpeldēties pēc sirds patikas, bet atklātie ūdeņi kā vienmēr mutuļojoši un jautri.

Vispār jau man te patīk pat labāk nekā Leiria. Tikai pavisam labi būs tad, kad būs mums sava vieta, kur dzīvot un kad beidzot reiz sāksies mācības. Uzzinājām, ka it kā sāksies nākamnedēļ. Es ļoti, ļoti ceru.

Līdz vēlākam.