Aiz loga..

Ja būtu maķenīt aukstāks.. nu labi, ja būtu vismaz par 18 grādiem aukstāks, tad man te viss būtu skaisti balts. Bet tā kā tā tas nav, tad nu no sniega mākoņiem krīt ārā smalks lietus. Bet ar to nav gana. Ar sajūtu esmu atpakaļ Latvijā augusta sākumā, kad katru dienu bija pērkona negaiss.

Arī tas te ir un gandrīz katru dienu sataisa uguņošanu. Šķiet, Portugāle ir sadalīta divās daļās. Ziemeļu daļā ir sniegs, bet dienvidu daļā nav. Esmu netālu no tās robežas dienvidos :) Šodien staigāju ar džemperi un tad jau bija par siltu.

Arī pilsēta ir satērpta svētku drānās. Pie katra veikala ir izrotāta eglīte, ielās sakārtas lampiņu virtenes un arī ap palmām tās ir aptītas.

Katru vakaru, ja laiks nav par skarbu, kastaņvīri uz ielām cep gardos kastaņus. Nu jau ar Lieni esam iepraktizējušās pašas sacept.

Jā, arī te tuvojas sesija un ir daudz darāmā, tāpēc tagad nelaikā sanāk sēdēt vairāk iekšā, bet tas jau arī būtu tā loģiski.

Adventes laika sajūtu ķeram ar ābolkanēļ tēju, kastaņiem, adventes "vainadziņu" un Ziemassvētku dziesmām.

Bet tagad cītīgi jāmācās, lai var lekt mākonī un laist prom uz dienvidiem.

Es neiebilstu, ja varētu pavadīt svētkus arī kur tālu, tālu ziemeļos. Patiesībā jau jebkur, ja līdzās ir savi labie cilvēki.

Lai strādīga un laba nedēļa!

:)

pauze

Jā, zinu, sliņķis es! Vairs neko nesolu. :D

Cenšos cītīgi apmeklēt skolu, kura nu jau notiek divas reizes nedēļā. It kā jau trīs, bet tagad trešdienās iekrīt visādas streiku dienas un brīvdienas, tāpēc nenotiek. Ja arī notiek, tad neatnāk pasniedzējs. Bet labi vien ir, jo skolā vēljoprojām ir remonts un tagad maina logus.. mhm. Labi silti jāsaģērbjas un noveicas, ja nelīst lietus, tad vismaz nav jāsalst slapjās kājās. Neskatoties uz to, ka lekciju ir maz, darbu ir daudz un pat ļoti. Jātaisa jau pirmais žurnāls, kuru varētu, piemēram, pārdot veikalā. Pēc šādiem uzdevumiem es spriežu, ka mēs Liepājā tikai spēlējamies un kad beigsim skolu, tad īsti neko nemācēsim realizēt. Toties no šejienes jau iziet gatavs darbinieks pilnībā! Tāds, lūk, ir mans salīdzinājums mācību ziņā.

Nu jau kādu laiku atpakaļ bija mums tāds pasākums kā Latviešu vakariņas. :) No sākuma tas likās apgrūtinoši, bet kad sākām visu gatavot, tad nevarējām beigt. Nācās iet vakariņās vēl nākošajā dienā.

Gatavojām, protams, rosolu, bet tas laikam nebija diez ko gudri, jo viņiem redz garšojot rašan salads. Bezgala gardas kartupeļu pankūkas, ķiploku grauzdiņu un ābolrausi. Tādas lietas kā: krējumu, rupjmaizi, kefīru pirkām krievu veikaliņā. Tur arī mums nācās atsvaidzināt krievu valodas zināšanas. Biju pozitīvi pārsteigta par savām :D

Es biju atbildīgā par rausi.

Liene birdināja asaras par ķiploku sāpi.

Un te nu visi visi ēdāji. Šoreiz laikam bijām maksimāli daudz.

Visiem garšoja un visi laimīgi gāja mājās ar sāpošiem vēderiem, jo latviešu ēdiens un varen smags. :D To mēs bijām piemirsušas.

Vienu rītu kāpām lejā pie Sabīnes ar balonu virteni, kas stiepās visa koridora garumā un apsveicām sirsnīgi viņu dzimšanas dienā. Pusdienu svētku mielasts bija netālajā kalna pļaviņā un vakariņas jaukajā portugāļu restorāniņā ar pasakaini garšīgo zivs sacepumu.

Nu jau domās esmu Ziemassvētku brīvdienās. Abas ar Sabīni laidīsim krietni uz Dienvidiem, uz Tenerifi! Ciemosimies pie vienas no jaukajām Miltiņmāsām. Neticēju, ka šie varētu būt skumjākie Ziemassvētki, tāpēc tādi tie arī nebūs, jo Ziemassvētku egles vietā būs banānkoks un par to vien jau ir jāsmaida.

Kas vēl tāds? Pa lielam nekā jauna nenotiek. Pie visa jau pierasts un viss liekas parasts. Visādi sīkumi un likstas dzīvi padara krāsaināku kā arī jaukas un siltas sarunas ar mājām un citām Eiropas malām. Likās jau, ka rutīna te neatradīs mani, bet laikam, ka izdevāstas viņai.

Tagad skatos un man rāda, ka te ir +6 un Latvijā ir -6. :) Lai jums visiem jauka ziema!

Jums balts sniegs, man slapjš lietus.

XOXO Laura

[mācos no mammas :) ]

skola un citas dienas

Zinu, zinu. Neesmu čakla uz rakstīšanu, bet solos laboties.

Kas tad ir noticis pa šo brīdi? Daudz viskas. Jā, bet visu nestāstīšu. Tik tā pa lielam, jo Penichē biju jau kuro reizi. :D Šoreiz gan bija nopietns iemesls, kurš tomēr izgāzās. Bet man vienalga nav iebildumu tur uzturēties.

Te nu vasaras un ziemas meitene. Sabīne velk zeķubikses, tātad bija aukts :D

Mazajā paradīzē metu monētu ūdenī un vēlējos. Vēlēšanās laikam darbojas, jo šodien iegādāju biļetes un braukšu ciemos pie Miltiņmāsas Ziemassvētkos. Būšu tuvāk Āfrikai nekā Eiropai.

Skolā vēljoprojām cītīgi notiek remonts. Čakli strādā. Logi jauni salikti, jo vecie šķiet vēl plānāka par bezlogu variantu. Labi, bet ne par to. Par fotogrāfiju, kas ir izpelnījusies pirmo vietu manā "patīk" sarakstā. Lūk, romantiskā fototelpa un es attīstu bildi.

Liene ākstās.

Te pāris bildes, kuras uztapa bez moderno tehnoloģiju palīdzības. Labi, tikai ar telefona palīdzību ir parādīts bildes pozitīvs.

Te mūsu pašportrets. Īsti gan neizdevās, bet skatāms ir.

Tad bija viena komiska zīmēšans stunda. Patiesībā visas tādas ir un es īsti nesaprotu, ko tur daru, bet nu labi. Uzdevums bija uzzīmēt 6 skeleta skices. Skelets tika nosēdināts uz galda uz izdaiļots ar herbāriju. Tā nu tas sēdēja līdz 6 skices vidum un tad pēkšņi sabruka. Domāju gan, jo izskatījās tāds savārdzis. Visi paskatījāmies uz pasniedzēju, kurš teica, lai turpinam. Un tad teica, lai uzzīmējam arī šo skeleta stāvokli, jo kaut kas tur esot. OK.... :D

Vakara debesis aiz istabiņas loga.

Vēl arī daudz jāmācās rakstīt burtiņi. UU tipogrāfija. Spalva, tinte, burti. Bet, ja godīgi, tad roka ir palikusi klausīgāka un burtiņi rakstās kārtīgi un dažādi. Un DAUDZ!

Sen atpakaļ gājām uz tuvējo brīvā laika pavadīšanas centru, kur noskaidrojām, ka uz dažādām nodarbībām pirmā reize ir bez maksas. Nolēmām izmēģināt jogu, ko vairāk arī nemēģināsim. Bija smieklīgi un galu galā daudz pozitīvas enerģijas guvām no entuziastiskajiem portugāļiem. Omm Šiva, omm Šakti, nama Šiva, nama Šakti. :D Pēc jogas vēl vakariņas pie kursa biedriem. Tur noskaidrojām, ka studentu ēdiens ir makaroni ar tunci vai rīsi ar tunci, vai salāti ar tunci, vai vīns ar tunci, vai tuncis ar tunci. Jā, tuncis. Un, protams, asiņu dzēriens jeb paštaisīta garda sangria.

Te ir sākusies, vai pareizāk būtu teikt drīz beigsies, granātābolu sezona. Šodien sazagāmies no ceļa malas. Nekad nebiju ēdusi tik sarkanu, sulīgu, saldu un nesaķīmijotu! Vēl 6 tup uz palodzes un gaida savu kārtu. Un mandarīni.. gardum gardi. Tik daudz jau apēsts, ka liekas Ziemassvētkiem jau jābūt garām. mmm

Šai reizei pietiks.

Čau!

divi..vispār trīs iemesli, kāpēc nebiju tik sen rakstījusi

I

Beidzot sagaidīju savus pirmos ciemiņus. Par to biju neizsakāmi laimīga. Jap, pie manis ciemojās brāļa mazā ģimenīte! Tāds prieks bija samīļot sev tik mīļus cilvēkus pēc ilgiem laikiem. Kā reiz ierašanās dienā mazajam Rafaelam palika 4 gadiņi. Tā nu nākamajā dienā devāmies svinēt uz tuvējo Foz de Arelho pludmali ar baloniem un mazām kūciņām - bučiņām.

Re, pats mazais gaviļnieks svinību vietā!

Katrs iejutāmies apkārtnē, kā gribējām un kā mācējām. Pārsvarā viss ar mākslu saistīts.

Uztaisīju sev mūzikas instrumentu un gāju gar krastu muzicēt.

Brālis [pats labākais no brāļiem] atkal sajutās apgarots.

Saule jau kādu laiku ir palikusi remdena, tāpēc nekādu iedegumu nejutu. Norvēģieši gan palika mazliet sārti, kā jau no Ziemeļiem.

Apciemojām Obidušu.

Uzkāpām vistuvāk pie debesīm un nogaršojām ceptos kastaņus, kas tik ļoti atgādināja par Spānijas vareno laiku. Jā, reiz biju uz Spāniju ar brāli, lai vēju ganītu. Liekas, ka tas bija pirms gada. Ko vēl Obidušā? Klausījāmies jaunus puišus, kas skaisti dziedot pelnīja naudiņu, ja nu sāka švakāk mest viņiem, tad pumpējās un visādi ālējās.

Pēc Obidušas devāmies atpakaļ uz Kaldašu, lai ieturētu ik7dienas vakariņas. Latvieši atkal bija līdzsvarā ar portugāļiem ha ha. Uz šķīvja bija sakāpušas visādas krabju kājas un 8kājji.

Nākošais piedzīvojums bija brauciens uz Lisabonu. Expo rajons bija iespaidīgs. Es atkal būšu slinka un rādīšu bildes ar mini aprakstiem.

Ar Ievu un 18 km garo tiltu fonā.

Lecām gaisa vagoniņā, lai no gaisa apskatītu visu expo rajonu un tiktu tā otrajā galā, jo vienam no mums tomēr īsāks solītis, kas ātrāk nogurst.

Pa vidam Vasco da Gamas tirdzniecības centra divas ēkas.

Laimīgi tikuši galā, devāmies uz Lisbon Oceanarium skatīties visus pasaules okeānus, to radījumus un citas zivis.

Pie paša lielā stikla esot, bija sajūta, ka pats atrodies okeāna dzīlēs un lidinies kopā ar rajām vai slinki runājies ar milzīgo pārakmeņojušos zivi, kurai jau apnicis dzīvot, tāpēc tā kustas pavisam lēni un izstrādā arī pavisam lēnus un smieklīgus jokus.

Tad vēl milzumliels krabis, kas uzdzina šermuļus ar savām garajām spīlē pie pašas muguras un pūkains ūdenszvērs, kuram patika publiski, uz muguras guļot, mazgāties [pozēt].

Un vēl visādi citādi zvēri. Ļoti aizraujoši un interesanti tur bija.

Lēnā solī pa devāmies uz mašīnas pusi no otra expo gala, kur apskatījām pārējos brīnumus.

Piemēram, strūklaka, ļoti skaista un krāsaina. Gribējām pie tās tā skaisti nobildēties, bet šī mūs ļoti nobiedēja. Kāds vīrietis pasmējās par mums un tik noteica: "Tā priekš tūristiem!" :D Esam jau arī.

Izstaigājuši visam cauri, devāmies uz mašīnu ar rūcošiem vēderiem. Pa ceļam Ieva ieraudzīja olīvkoku. Ja jau vēders rūc, tad ko nu daudz domāt. Katrs norāvām pa olīvai un reizē arī iemetām mutē. :D Garšoja briesmīgi... negaršīgi. Smējām, ka būtu vismaz viens nogaršojis, nevis visi reizē. Ko gan Rafaels ar mums visiem trijiem iesāktu, ja mēs nogāztos? Tā arī viņš pateica, ka ātrajiem piezvanīt nemācētu. Spļaudoties un smejot, turpinājām ceļu.

Nākošais uzdevums bija atrast parku, ko ieteica Antonio. Braucām pāri 18 km garajam tiltam, kas beigās izrādījās lieki. Beidzās ar to, ka šķērsojām pašu San Francisko tiltu! ! !

Atradām parku. Ņēmu rokās TomTomu un devos meklēt foto veikalu, lai nopirktu nelēto fotopapīru par nieka 40€. Arī tas izdevās!

Mājupceļš tāds skaists sanāca gar okeāna piekrasti, kur vienā vietā redzējām interesantas darbības. Kā izrādās tur tika uzņemta kāda filma grieķiskā noskaņā.

Iegrozījās tā, ka vienu dienu braucām uz okeānu mācīties braukt pa viļņiem jeb sērfot! jess. Nespēju pat attapties, kad hidras bija mugurā, dēļi rokā un pie krasta tapa šī bilde. Jautājums: "Nu ko, aiziet?" "Aiziet!". Piedzīvojums sākās.

Izrādās, ka tomēr tas nav tik grūti, kā izskatījās. Tas ir vēl grūtāk. No sākuma vispār ir jātiek vilnim līdz. Tā teikt jāuzsēžas, lai tiktu tālāk. Kad jau beigās bija sajūta, ka varētu celties kājās, rokas pievīla, jo tajās spēks bija izsīcis un nekas cits, kā ar ūdens un smiekla šalti aizsērot līdz krastam.

Daudz pozitīvu emociju un adrenalīna. Mmm. Gatim beigās tīri labi pat sanāca priekš pirmās reizes. Arī Ievai!

Un tik ļoti iepatikās, ka arī nākamajā dienā devāmies ķert vilni. Bet izrādās, ka par agru, jo viļņu mašīna vēl nebija sākusi darboties.

Pastaiga, 8kājdūrējpuika, kafija un pāris saulesstari, un tad jau varēja doties. Mums piebiedrojās arī Sabīne, kura teica, ka šī gan būšot pēdējā reize :)

Ar pašu pirmo vilni notaranēju Ievu, bet viss beidzās labi. Tad nu sacentos ar brālī, bet neriskēju pārspēt, savādāk viņš atriebtos ar izprecināšanu restorāna viesmīlim..

Sauszemes treniņš.

Te viņš lempīgi vienam asam puikas nogrieza ceļu. :D Piedod, brālīt, ka es tā izrunājos.

Smilšu cīņas.

Aiziet ar Sabīni ķert vēl pēdējo kārtīgo vilni, kas gan samala kā centrfūgā. Nebija izdevusies diena priekš iesācējiem. Okeāns bija satrakojies un tas nekam neder, lai mācītos.

Sēžot ar Rafu krastā, mums garām pajāja zirgi. Aromāts tāds, kā bērnībā, kad devos izjādēs.

:D

Izrādās, ka Penišē nav grūti arī satikt citus latviešus. Šoreiz Žaneti Skaruli [ Rīgas "Pērles" īpašniece] :)

II

Nerakstīju arī tāpēc, ka pēc šī visa jaukā pasākuma nolikos ar ļoti varenu angīnu. Parunāt, pagulēt nevarēju. Kaulus lauza un pa nakti gandrīz izvārījos. Mani cītīgi izklaidēja mušas, darot visādas muļķibas, un filmas iekš kastes. Jā. Nu jau ir labāk. Labi iztiku bez ārsta, sakopojot visas savas un citu zināšanas par ārstēšanās metodēm. Nu jau tiešām ir labāk. Žēl tikai, ka netieku plānotajā Porto braucienā. Veseļošos un mācīšos. Braucienu plānošu citu reizi.

III

Dažkārt man te sametas vientuļi, jo liekas, ka rakstu te tikai priekš sevis. Ja nav slinkums, tad varbūt var ko pierakstīt, lai man nav tik skumji redzēt 0 domas. :) Paldies!

Tā ļoti gari man sanāca, bet pamatīgi!

Visu jauku! :)

P.S. Te uzgāju jauku rindkopu, kas kā āmurs iedeva naglai pa galvu. "Lai man piedod silto zemju iedzīvotāji, bet pie mums ziemeļos, mēs 4 mēnešus priecājamies un 8 attīstamies. Augam garā, augam svarā, bet ejam uz priekšu. Tieši tik burtiski - vasarai beidzoties sākas skola, atsākas teātru sezona un vairāk darbinieku štatā pieņem bibliotēka. Tiek izpirktas ģitāras stīgas, noīrēti tenisa korti un datoros ieinstelēti fotošopi. Ritmā viena gar otru sitas adāmadatas, gaiss smaržo pēc ābolmaizes un cilvēki no sirds novērtē savas mājas. Un acīm redzot, man un Tev vajadzēja piedzimt Latvijā, lai neieslīgtu pārāk lielā bezrūpībā. Es jau cenšos!" /Līvijs Wonders/