divi..vispār trīs iemesli, kāpēc nebiju tik sen rakstījusi

I

Beidzot sagaidīju savus pirmos ciemiņus. Par to biju neizsakāmi laimīga. Jap, pie manis ciemojās brāļa mazā ģimenīte! Tāds prieks bija samīļot sev tik mīļus cilvēkus pēc ilgiem laikiem. Kā reiz ierašanās dienā mazajam Rafaelam palika 4 gadiņi. Tā nu nākamajā dienā devāmies svinēt uz tuvējo Foz de Arelho pludmali ar baloniem un mazām kūciņām - bučiņām.

Re, pats mazais gaviļnieks svinību vietā!

Katrs iejutāmies apkārtnē, kā gribējām un kā mācējām. Pārsvarā viss ar mākslu saistīts.

Uztaisīju sev mūzikas instrumentu un gāju gar krastu muzicēt.

Brālis [pats labākais no brāļiem] atkal sajutās apgarots.

Saule jau kādu laiku ir palikusi remdena, tāpēc nekādu iedegumu nejutu. Norvēģieši gan palika mazliet sārti, kā jau no Ziemeļiem.

Apciemojām Obidušu.

Uzkāpām vistuvāk pie debesīm un nogaršojām ceptos kastaņus, kas tik ļoti atgādināja par Spānijas vareno laiku. Jā, reiz biju uz Spāniju ar brāli, lai vēju ganītu. Liekas, ka tas bija pirms gada. Ko vēl Obidušā? Klausījāmies jaunus puišus, kas skaisti dziedot pelnīja naudiņu, ja nu sāka švakāk mest viņiem, tad pumpējās un visādi ālējās.

Pēc Obidušas devāmies atpakaļ uz Kaldašu, lai ieturētu ik7dienas vakariņas. Latvieši atkal bija līdzsvarā ar portugāļiem ha ha. Uz šķīvja bija sakāpušas visādas krabju kājas un 8kājji.

Nākošais piedzīvojums bija brauciens uz Lisabonu. Expo rajons bija iespaidīgs. Es atkal būšu slinka un rādīšu bildes ar mini aprakstiem.

Ar Ievu un 18 km garo tiltu fonā.

Lecām gaisa vagoniņā, lai no gaisa apskatītu visu expo rajonu un tiktu tā otrajā galā, jo vienam no mums tomēr īsāks solītis, kas ātrāk nogurst.

Pa vidam Vasco da Gamas tirdzniecības centra divas ēkas.

Laimīgi tikuši galā, devāmies uz Lisbon Oceanarium skatīties visus pasaules okeānus, to radījumus un citas zivis.

Pie paša lielā stikla esot, bija sajūta, ka pats atrodies okeāna dzīlēs un lidinies kopā ar rajām vai slinki runājies ar milzīgo pārakmeņojušos zivi, kurai jau apnicis dzīvot, tāpēc tā kustas pavisam lēni un izstrādā arī pavisam lēnus un smieklīgus jokus.

Tad vēl milzumliels krabis, kas uzdzina šermuļus ar savām garajām spīlē pie pašas muguras un pūkains ūdenszvērs, kuram patika publiski, uz muguras guļot, mazgāties [pozēt].

Un vēl visādi citādi zvēri. Ļoti aizraujoši un interesanti tur bija.

Lēnā solī pa devāmies uz mašīnas pusi no otra expo gala, kur apskatījām pārējos brīnumus.

Piemēram, strūklaka, ļoti skaista un krāsaina. Gribējām pie tās tā skaisti nobildēties, bet šī mūs ļoti nobiedēja. Kāds vīrietis pasmējās par mums un tik noteica: "Tā priekš tūristiem!" :D Esam jau arī.

Izstaigājuši visam cauri, devāmies uz mašīnu ar rūcošiem vēderiem. Pa ceļam Ieva ieraudzīja olīvkoku. Ja jau vēders rūc, tad ko nu daudz domāt. Katrs norāvām pa olīvai un reizē arī iemetām mutē. :D Garšoja briesmīgi... negaršīgi. Smējām, ka būtu vismaz viens nogaršojis, nevis visi reizē. Ko gan Rafaels ar mums visiem trijiem iesāktu, ja mēs nogāztos? Tā arī viņš pateica, ka ātrajiem piezvanīt nemācētu. Spļaudoties un smejot, turpinājām ceļu.

Nākošais uzdevums bija atrast parku, ko ieteica Antonio. Braucām pāri 18 km garajam tiltam, kas beigās izrādījās lieki. Beidzās ar to, ka šķērsojām pašu San Francisko tiltu! ! !

Atradām parku. Ņēmu rokās TomTomu un devos meklēt foto veikalu, lai nopirktu nelēto fotopapīru par nieka 40€. Arī tas izdevās!

Mājupceļš tāds skaists sanāca gar okeāna piekrasti, kur vienā vietā redzējām interesantas darbības. Kā izrādās tur tika uzņemta kāda filma grieķiskā noskaņā.

Iegrozījās tā, ka vienu dienu braucām uz okeānu mācīties braukt pa viļņiem jeb sērfot! jess. Nespēju pat attapties, kad hidras bija mugurā, dēļi rokā un pie krasta tapa šī bilde. Jautājums: "Nu ko, aiziet?" "Aiziet!". Piedzīvojums sākās.

Izrādās, ka tomēr tas nav tik grūti, kā izskatījās. Tas ir vēl grūtāk. No sākuma vispār ir jātiek vilnim līdz. Tā teikt jāuzsēžas, lai tiktu tālāk. Kad jau beigās bija sajūta, ka varētu celties kājās, rokas pievīla, jo tajās spēks bija izsīcis un nekas cits, kā ar ūdens un smiekla šalti aizsērot līdz krastam.

Daudz pozitīvu emociju un adrenalīna. Mmm. Gatim beigās tīri labi pat sanāca priekš pirmās reizes. Arī Ievai!

Un tik ļoti iepatikās, ka arī nākamajā dienā devāmies ķert vilni. Bet izrādās, ka par agru, jo viļņu mašīna vēl nebija sākusi darboties.

Pastaiga, 8kājdūrējpuika, kafija un pāris saulesstari, un tad jau varēja doties. Mums piebiedrojās arī Sabīne, kura teica, ka šī gan būšot pēdējā reize :)

Ar pašu pirmo vilni notaranēju Ievu, bet viss beidzās labi. Tad nu sacentos ar brālī, bet neriskēju pārspēt, savādāk viņš atriebtos ar izprecināšanu restorāna viesmīlim..

Sauszemes treniņš.

Te viņš lempīgi vienam asam puikas nogrieza ceļu. :D Piedod, brālīt, ka es tā izrunājos.

Smilšu cīņas.

Aiziet ar Sabīni ķert vēl pēdējo kārtīgo vilni, kas gan samala kā centrfūgā. Nebija izdevusies diena priekš iesācējiem. Okeāns bija satrakojies un tas nekam neder, lai mācītos.

Sēžot ar Rafu krastā, mums garām pajāja zirgi. Aromāts tāds, kā bērnībā, kad devos izjādēs.

:D

Izrādās, ka Penišē nav grūti arī satikt citus latviešus. Šoreiz Žaneti Skaruli [ Rīgas "Pērles" īpašniece] :)

II

Nerakstīju arī tāpēc, ka pēc šī visa jaukā pasākuma nolikos ar ļoti varenu angīnu. Parunāt, pagulēt nevarēju. Kaulus lauza un pa nakti gandrīz izvārījos. Mani cītīgi izklaidēja mušas, darot visādas muļķibas, un filmas iekš kastes. Jā. Nu jau ir labāk. Labi iztiku bez ārsta, sakopojot visas savas un citu zināšanas par ārstēšanās metodēm. Nu jau tiešām ir labāk. Žēl tikai, ka netieku plānotajā Porto braucienā. Veseļošos un mācīšos. Braucienu plānošu citu reizi.

III

Dažkārt man te sametas vientuļi, jo liekas, ka rakstu te tikai priekš sevis. Ja nav slinkums, tad varbūt var ko pierakstīt, lai man nav tik skumji redzēt 0 domas. :) Paldies!

Tā ļoti gari man sanāca, bet pamatīgi!

Visu jauku! :)

P.S. Te uzgāju jauku rindkopu, kas kā āmurs iedeva naglai pa galvu. "Lai man piedod silto zemju iedzīvotāji, bet pie mums ziemeļos, mēs 4 mēnešus priecājamies un 8 attīstamies. Augam garā, augam svarā, bet ejam uz priekšu. Tieši tik burtiski - vasarai beidzoties sākas skola, atsākas teātru sezona un vairāk darbinieku štatā pieņem bibliotēka. Tiek izpirktas ģitāras stīgas, noīrēti tenisa korti un datoros ieinstelēti fotošopi. Ritmā viena gar otru sitas adāmadatas, gaiss smaržo pēc ābolmaizes un cilvēki no sirds novērtē savas mājas. Un acīm redzot, man un Tev vajadzēja piedzimt Latvijā, lai neieslīgtu pārāk lielā bezrūpībā. Es jau cenšos!" /Līvijs Wonders/

Viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus

Atvainojos, ka neierakstos šeit biežāk, bet tā nu ir sanācis, ka skola ļoti nogurdina. It īpaši šī nedēļa. Un tā nu ir nepastāstītas pagājušās brīvdienas. Tad nu būs man te tāds apļa stāsts. Tagad sākšu ar skolu.

1diena. 7dienā bijām vēlu mājās, jo aizķērāmies ar puzles likšanu pie Antonio. Palaist tik mani pie puzles un gulēt neiešu. Labi, ka 1dienās skolā jābūt tikai 13, tad nu izgulējos kārtīgi pēc brīvdienām. Notika tikai viena lekcija. Tā te bieži mēdz gadīties, ka pasniedzējs neatnāk uz lekciju, bet neko darīt. 2dienā cēlos agri un čāpoju uz zīmēšanu. Visādi interesati uzdevumi. Protams, arī pašportretu atrādīju. To zīmējot, man radās kompleksi, jo sapratu, cik asimetriska esmu. Ārprāts :D ja bildi apgriež otrādi, tad redzams pavisam cits cilvēks. Bet ne par to ir stāsts. Lekcijā bija jāzīmē otra cilvēka portrets. 1. neatraujot pildspalvu no lapas. dota pusstunda. 2. jātur pildspalva kreisajā rokā un ar otru roku jāvada otra cilvēka roka, zīmējot viņa portretu. Otrs dara to pašu. 3 Tas pats. 4. Nokavēju, jo devos beidzot saņemt savu studenta nr. Bet tur bija jāzīmē puse no savas sejas un otra puse no otra cilvēka sejas. Grūtības pakāpe - kreisā roka.

3dienā nekas nevedās, kā vajadzētu un viss, ko darīju, beigās bija nevajadzīgi. Aizejot mājās, bez spēka un ar miegu, tomēr saņēmos un ar Lieni uztaisījām kameru obcuru. Arī nebija viegla, bet tas bija to vērts, lai 4diena, šodiena, izvērstos laba. Atkal jau agrais rīts un pirmā Fotogrāfija. Pāris minūtes pasniedzējs apstāstīja portugāļu valodā par drošības noteikumiem melnajā kabinetā. Iekšā jāstaigā caur melnām apļa veida durvīm. Katru reizi 2x jāpieklauvē, lai brīdinātu citus, ka dodies iekšā vai ārā, lai kāds nedabūtu traumas. Kabinets labi aprīkots ar visādiem aparātiem un baļļām, kur attīstīt bildes. Pasniedzējs aprādīja, kā ielikt fotopapīru kamerā un devāmies uzņemt kopbildi. Sastājāmies un sasēdāmies visi un 5 min. smaidījām. Diogo [pasniedzējs] visu laiku maisījās pa priekšu, pabrauca garām divas mašīnas un viena meitene. Devāmies attīstīt un rezultātā, bijām redzami tikai mēs, bez nevienas mašīnas, pasniedzēja vai meitenes. Salikām papīrus arī savās kamerās un devāmies ķert kadrus.

Pirmie kucēni nebija jāslīcina. Mans un Lienes kopdarbs sanāca šāds:

Lekcijas beigās, visas gaismas tika izdzēstas un sienā atklāts caurums, kas izurbts cauri skolas sienai. Un, tavi brīnumi, uz sienas varēja redzēt bibliotēku, kokus un stiagājošus cilvēkus. Liela bilde sanāk.

Nākamā lekcija tipogrāfija, kuras vietā vakar vēlējos mājās malku krāmēt. Šodien jau bija daudz labāk. Kopā ar Marselu, kurš labi runā angliski, domājām risinājumus vakardienas problēmai ar plakātu, un, manuprāt, mums tas izdevās diezgan labi. Mums gan mūsu latviešu precizitāte un "visam ir jābūt kārtīgi" spiedās ārā, bet ar to arī mēs izcelsimies.

Emocijām bagāta bija arī nedēļas nogale. 6dienā gan šķita, ka jāvelta laiks mācībām, bet jau pēc brīža devos ceļā uz autoostu, lai brauktu ciemos pie Lindas uz Peniche. Tur norisinās Pasaules čempionāts sērfošanā. Ļoti skaisti un mierīgi izstaigājām pilsētu. Tad nu varbūt te mazliet atpūtas no burtiem.

Penichē satiku pūkainus mākoņus, kuri priecēja acis.

Mazliet sajutos kā mājās, bet tikai mazliet.

Te ūdens kāpj iekšā pa vārtiem.

Un te skalojas sētā.

Mainījusies neesmu. :)

Penichē ir arī tūristu rajons. Viena ieliņa pilna ar restorāniem un skatlogos jūras velšu vitrīnas. Visos restorānos skaisti saklāti galdi un viesmīlīgs apkalpojošais personāls. Vakaros restorāni esot pilni līdz malām.

Penichei raksturīgas ir mazas un krāsainas mājiņas. Ja ne krāsainas, tad baltas noteikti. Kā arī visādi interesanti aksesuāri - veļa uz striķiem, lauva vai pīles pie vārtiem.. vienalga.

Šis onka pārsteidza. Ieraudzījām, ka šamais rāpo pa margu. Ceru, ka tam bija kāds iemesls. :D

Mājas uz pašas klints malas.

Krāsiņas un pūkaini mākoņi sasildīja sirdi skaisti.

Linda mani vēlējās aizvest uz kāda onkuļa dārziņu. Sasmaidījos ļoti, kad ieraudzīju dārziņu. Pa ceļam gan vēl vientuļam kaktusam uzskrēju.

Te lūk dārziņš pie paša okeāna. Tā mājīgi iekārtots ar vīnogulājiem, Portugāles karogu, viss kā nākas.

Un pat atūtas vieta.

Laiks nebija mīlīgs, jo vakarpusē sāka gāzt lietus.

Nākošajā dienā, izejot ārā, vēl lija lietus, bet jau pēc pusstundas cepināja saule. Izžāvējām salijušās drēbes un devāmies gar piekrasti. Galvu reibinoši skati caur fotoaparāta objektīva no klints malas, krītoša klints siena un dubļi uzdzina adrenalīnu.

Atradāma arī veco laiku veļas mazgātavu, kur vēljoprojām vecās tantiņas pavada kopā laiku, mazgājot veļu.

Tad galao [kafija ar pienu] pieokeāna kafe/bārā. :) Fantastiski.

Gar pludmales piekrasti ir liela kāpā, kuras vienā pusē ir ceļš un pilsētas kņada, bet otrajā pusē klusums un miers.

Un portugāļiem vēljoprojām patīk visādi interesanti aksesuāri visās vietās.

Protams, nekur jau neizpalika brīdis, kad jādodas mājās. Te nu izmantoju kontaktus un sazvanījos ar Rafu, kurš arī bija Penichē. Sarunāju, ka aizvedīs mājās, bet pa ceļam vēl iebraucām Surfcastle. Tur bija pilns ar sērferiem un sērferēm no visām pasaules malām. Vismaz pa vienam no katra kontinenta. Nu labi :D izņemot antarktīdu. Padzērām tēju un tiešraidē no pāris100 metru attālās pludmales sērfošanas Pasaules čempionāta. Lieliska vieta.

Mājās pārrados plkst 19.30 un jau pus deviņos devos uz vakariņām, kuras sastādīja 8 latvieši un 8 portgāļi. Viss ir līdzsvarā. Tās ieielga, jo daudziem radās kāre stellēt puzli līdz gandrīz vieniem naktī.. Te nu esmu atgriezusies stāsta sākumā un tas nozīmē, ka viss ir izstāstīts.

Ceru, ka sajūtu man izdevās radīt to īsto par Penichi!

Un tagad gaidu ciemos savu brāli ar ģimenīti! :)