The dog days are over!

Pirmās mācību nedēļas beigās, ejot mājās bija sajūta kā Liepājā, kad 4dienās soļoju mājās no vēlās kultūras vēstures lekcijas. Jā, pirmā nedēļa skolā ir nolausta. Gāja visādi. Lielākoties jau labi, vienīgais ar fotogrāfiju paliku nesapratusies un gaidīšu, kad Klaudija Šīfere atbrauks no Vācijas. Klaudija Fišere, bet man un manas programmas direktorei automātiski izrunājās vārds Šīfere. Skola vēljoprojām ir remonta stadijā, bet tik un tā ir ļoti gaiša un mājīga. Kaut arī skolas aura ir ļoti bagāta un pārsātināta ar visvisādiem notikumiem, baltās sienas to cieši tur iekšā un nelaiž ārā.

Pie skolas ir burvīgs mežs. Burvīgs tāpēc, ka liek sajusties kā mājās. No rīta agrumā patīkama sajūta iziet caur mežu un ar svaigu prieža sila elpu doties uz lekciju.

Pasniedzēji ir ļoti pretimnākoši. Tā, piemēram, zīmēšanu mums mācīs Santos, kurš jau pirmajā lekcijā, kas ir tikai kā iepazīšanās lekcija, spēja iedvesmot. Nekādus telefonus, mūzikas vai citas blakusdarbības. Viss atvēlētais laiks ir jāvelta tikai zīmēšanai - jādomā, jādomā, jādomā. Pirmais mājasdarbs - savs pašportrets. Es lieku cerības uz sevi, ka izdarīšu to :D Tikai ir vajadzīgs mazliet iedvesmas. Kā, piemēram, šis ir gleznošanas/zīmēšanas kabinets.

Grūti teikt par kursa biedriem, jo tie mainās gandrīz katru lekciju. Skaitāmies gan pie otrā kursa, gan pirmā. Katrs kurss vēl ir sadalīts 3 grupās. Cilvēku daudz un lielākā daļa izskatās vienādi. :D

Sen nebiju rakstījusi vēstuli ar roku. Tad nu reiz bija nopietns iemesls, lai to darītu - vecmāmiņas 80 gadu jubileja. Ar katru burtu un katru vārdu, vēstules vērtība auga un auga.

Tā nu izskatās vieta, kur notiek komunikācija ar cilvēkiem. :D Smieklīgi un skumji reizē.

Te lūk bilde no tirgus laukuma dienas laikā.

Visi rosās un čivina. Piemēram, sīpolus liek pirkt sākot no puskilograma. Ja neko diži nesaka, tad visi tirgotāji cenšas piekrāmēt maisus pēc iespējas pilnākus. Daža veca tirgotāja var arī apvainoties, ja pērk tikai divus nektarīnus.

Te pasaules "pakārto "kedu" kustība". Īsti vēl neesmu sapratusi, kāpēc cilvēki tā dara, bet to tiešām ir daudz.

Šīs dienas rīta kafiju baudījām skolas ēdnīcā uz terases. Viss gaiss, kas ir ap skolu ir iedvesmas pilns. Cilvēki gan mazāk dīvaini un vairāk dīvaini. Mērķis bija satikt poļu meiteni Agu, kas ieradusies tik pirms pāris dienās. Man ir sajūta, ka es jau te esmu veselu mūžību un vēl ilgāk te būšu.

Te vairs nav kaķa, bet pie mūsu loga ir skaists suns - haskijs. Nu jau viņš ir pieradis, kur jāskatās, ja izdzird mazus svilpienus. Dzidri, gaiši zilas acis un draudzīguma iemiesojums.

Šorīt atvēru acis un ar domu pilnu galvu ieraudzīju ko ļoti, ļoti minimālu, kas atkal lika saprast, ka jauna diena klāt un dzīves grāmatā jauna lapa.

Paldies, ka piekāp te. Gaidīšu ciemos.

Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi

Šo dienu iesākām ar labām domām par to, ka beidzot dabūsim dzīvoklīti. Devāmies skatīt kopā ar Nikolā solītos apartamentus. Bija jauki, labi, plaši un gaiši, bet ne pa mūsu kabatai. Nācās jau atkal apciemot vietējā veikala sludinājuma dēli un noķeksēt piedāvājumus ar T2 [istabiņu skaits]. Ar sludinājumiem kabatā, kāpām tuvāk debesīm un cerējām, ka izdosies.

Skats uz pilsētu no rūpnīcas jeb lielās ēkas [Ceres], kas atrodas blakus otrajai lielajai ēkai [skat.

iepriekšējā ierakstā]. Tagad tā vairs neliekas tik spocīga un pamesta kā no sākuma, jo

izrādās, ka tā visa taps par lielu un superīgu vietu priekš cilvēkiem, kuri vēlas radoši izpausties.

Augšā bildē mūsu labais draugs Nikolā. Apakšā skats uz pilsētu.

Izdevās. Jau pēc divām stundām bija jāiet apskatīt apartamenti par pieņemamu cenu. Tik no sākuma pabarojām rūcošos vēderus un ar smaidu sejā soļojām pāri visai Kaldašai uz jauko vietu.

Skats no lielās istabas loga uz terasi.

Pavasarīgi krāsainie trauki virtuvē.

Maza radoša vieta aiz virtuves loga.

Viss bija labi un jauki, mājīgi. Tik mājās ejot sākām kārtīgi visu apdomāt un sapratām, ka labāk, lētāk un ērtāk tomēr būs kojās. Tā nu šķiet, ka mūsu dzīvokļu meklēšanas stāsts šeit arī izbeidzas. Tā nu te mierīgi dzīvosim, siltumā un kā Aiga teica, ka nebūs jāuztraucās par to, ka beidzies feirī, jo nebūs no kā nofenderēt. Es ticu, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.

Tad nu piedzīvojumi Kaldašā turpinās.

Ballītes viņiem parasti notiek 4dienās. Netālu no kojām un tieši pretī Ceres, atrodas mazs, jauks klubiņš, kas tā vien atgādina mini Fountain Palace.

Demode strādā bārmenis Alberto, kurš arī mums centās palīdzēt dzīvokļa jautājumā. Šī nedēļa bija tāda kā skolas sākuma nedēļa un katru dienu klubiņā bija tematiskais vakars. Mēs gan apmeklējām tikai divus no tiem. Kārtīgi izdancojāmies un pat iepazināmies ar latviešu meiteni, kura ieprecējusies Portugālē. Kā izrādījās, viņa mācās arī LiepU datordizainu. Tā jau ir. Pasaule ir maza :). Iepazināmies arī ar advokātu/sērferi vārdā Rafaels, jeb vienkārši Rafa. Ar viņu iespējams dosimies ciemos pie Lindas uz Peniši, kur notiek Pasaules čempionāts sērfošanā. Viņš arī mūs jau uzaicināja uz Jaunā Gada ballīti @SurfCastle. Vismaz nebūs Jaunais Gads jāsagaida ar asarāma acīs koju istabiņā :D.

Nākamajā vakarā devāmies uz netālo restorānu kopā ar jaunajiem portugāļu draugiem, kur baudījām patiešām gardu portugāļu ēdieni. Zivi. Sajutāmies kā mājās, jo ēdiens tiešām bija ļoti gards un vēl gardāks tas likās, kad atcerējāmies Leirias vakariņas. Mērce vēljoprojām uzdzen zosādu :D.

Tā nu mēs te dzīvojam un svinam. Ceram, ka siltais laiks vēl kādu brītiņu pie mums pakavēsies un nebūs jāvelk kas biezāks par mākoņbiksēm. Jā, jā mazliet pēc Aladina.

Tāda pārdomu diena šodien. Sapratām ko un kā gribās un ko ne. Un beidzot, beidzot varbūt sāksim mācīties 1dien. Lūk, pārdomu pilnas debesis. Tik spilgta diena mums padevās šī un visas pārējās.

Caldas da Rainha - ciemats

Tā kā man bija šādas tādas problēmas gan ar internetu, gan fotoaparātu, tad sīkumos nerakstīšu un nerādīšu.

Tātad Leiria ballītē satikām kādu puisi no Kaldašas, kurš teica, ka tas jau vien tāds ciemats ir. Mums tik atlika vien nopūsties. Neko darīt. Atbraucām un ieraudzījām. Kāds vēl ciemats?! Pirmais iespaids gan par jauno vietu nebija uzrunājošs. Nu apmēram šāds.

Bet, piemēram, šodien atklājās, ka aiz šīs šaušelīgās, pamestās rūpnīcas ir vēl kāda rūpnīca, kur strādā Kaldašā izpalīdzīgākais un labākais Nikolā. Vispār viņu mēs sastapām tā dīvaini. No sākuma gan sazvanījāmies, jo tiešām bijām izmisumā, ka vienas netiekam galā ar dzīvesvietas atrašanu. Iemesls, protams, portugāļu valoda. Pēc norādēm un mazas, dīvainas palīdzības, atradāmies rūpnīcas pagalmā. Stāvam ar karti rokā un nesaprotam... ko nu? Te pēkšņi, kā balss no debesīm, vīrietis iesaucas "Sabīne!" un pazūd ēkā. Protams, gājām meklēt. Tur izrādās Nikolā bīda projektu. Viņš izīrē studentiem un radošiem cilvēkiem tādas kā vietas, kur viņi var radoši izpausties. Protams, mēs būtu varējušas tur arī kādu stūrīti izīrēt, bet nu diemžēl bez ērtībām.. tikai ar jumtu virs galvas :D. Mums tas likās ļoti jauki, ka tādas vecas un pamestas ēkas tiek tik lietderīgi izmantotas.

Vismaz 3h Nikolā ar mums izstaigājās pa pilsētu. Sveicināja katru trešo cilvēku un katram arī apjautājās par mums vajadzīgajiem apartamentiem. Vairāk neko nestāstīšu, ja izdosies, tad. ;)

Labi, tagad nedaudz atgriezīšos pie senākiem notikumiem. Bija mums skolā tāda kā pirmā skolas diena. Hmm. Ēka jauka, liela ar daudz klasēm un darbnīcām. Cilvēki - mākslinieki. Pilnīgi un galīgi. Apkārt mežs, kurā tā vien gribētos iet un sēņot. Bet te jau var tikai iet čiekurot. Pašreiz vēl skola tiek remontēta, tāpēc skats varbūt nav tāds, kāds bija bildēs, bet to jau es laikam rakstīju. Par skolu vēl nāksies daudz dzirdēt, tad nu tagad par to pietiks.

No sākuma Kaldaša nepavisam nelikās maza pilsētiņa. Visticamāk, ka milzīgais parks, veikali, un daudzās mājas radīja tādu iespaidu, jo tagad ar katru nodzīvoto dienu pilsēta saraujās :D Pilsētas centrā ir fantastisks tirgus. Melone 10 cm diametrā, liela paprika un 4 lieli burkāni - 90 centi.

Lūk arī tirgus laukums vakara stundā.

Tā kā man patīk vazāties pa visādām apšaubāmām ielām, uzķēru arī pāris spocīgas vietas. Mazas šauras ieliņas un mazas skaistas mājiņas, bet te pēkšņi kāds grauzts vai sēta, caur kuru var ieiet tumšā parkā.

Te es jutu, ka kāpj adrenalīns un parādās galvā doma, vai maz tiksim no parka ārā. Tik tumšs, tukšs, ar lieliem kokiem un vienu melnādainu vīrieti. Brr..

Pēc spoku parka uzreiz uzradās flīžu parks, kas arī bija ar mistisku pieskaņu, bet šoreiz labā nozīmē.

Un trešais parks. To es varētu saukt par glauno parku. Visādi skaisti skati. Te viens no tiem.

Netālu no autoostas apskatījām vienu dzīvokli. :D Vairs jau negribas atcerēties, kāds tas bija. Pieņemu, ka līdzīgi izskatās manai mājai pretējā māja Zāļu ielā [no iekšpuses]. Ak, jā. Autoostas viņiem atrodas lielās mājās iekšā.

Kur nu bez okeāna. Te gan tas savādāks. Liela, liela lagūna, kur nav ļoti dziļš un var labi izpeldēties pēc sirds patikas, bet atklātie ūdeņi kā vienmēr mutuļojoši un jautri.

Vispār jau man te patīk pat labāk nekā Leiria. Tikai pavisam labi būs tad, kad būs mums sava vieta, kur dzīvot un kad beidzot reiz sāksies mācības. Uzzinājām, ka it kā sāksies nākamnedēļ. Es ļoti, ļoti ceru.

Līdz vēlākam.

Pirmā posma noslēgums.

Šo ierakstu rakstu ar nokavēšanos, jo atkal jau man ir problēmas ar datoru, tāpēc neņemiet ļaunā par mazliet garlaicīgu omu.
Tā nu bija atlikušas vēl divas lielas mācību dienas un eksāmens jau bija klāt. Jāsaka, ka pēc trīs nedēļu ilgas portugāļu valodas apguves, kaut kas ir iegūts un ir saprasts. Visi erasmusnieki vairāk vai mazāk, bet tomēr veiksmīgi nokārtoja testu. Mans vērtējums bija “labi” un tas ir ļoti labi :). Pēc 3 nedēļu gara darba un testa visi erasmusnieki godam nopelnīja pusdienas, par kurām gan paši arī maksājām. Pusdienas bija 10 vakarā. :D Tās bija lieliskas, tikai mērce, kas bija klāt zivij, palika visu acīs un garšas kārpiņās nesaprasta. Ēdām uzkožamās maizītes, zivi, spinātus, gardus saldos, dzērām vīnu un alu, un kafiju, kas bija kā noslēdzošais dzēriens. Tad nu visi paēduši un padzēruši, devās ballītes virzienā. Šķiet, ka visos klubiņos erasmusniekus pazīst kā raibus suņus. Kā ieradāmies, tā ballīte uzņēma apgriezienus un sākās lielie danči. Ne tikai klubā iekšā, bet arī ārā, atcerējāmies pāris tradicionālā deju vakara dejas. Viena no tām bija jautrā zviedra Markusa vardīšdeja. To nu laikam neviens neaizmirsīs. Protams, pēc plkst. diviem mums nācās visiem lēnā solī doties mājās, jo tad portugāļi iet gulēt.
Kurš no mums bija vairāk saguris, tas gāja gulēt, bet lielākā daļa turpināja ballīti skolas pagalmā. Turpinājās smiekli un sarunas līdz pašam rīta agrumam. Un plkst. 11 jau visi bijām skolas amfiteātrī uz sertifikātu izsniegšanas ceremoniju. Skats nebija dzīvelīgs. :D Vairāk vai mazāk visi bija miegaini, saguruši, ar saulesbrillēm un dažs arī ar lielajām ūdens pudelēm. :D Pasniedzējas bija sagādājušas pārsteigumu un mums tika prezentēts video ar mūsu tautu dejām. Smieklu un aplausu jūras uzbangojums bija. Tas tā, lai mūs atmodinātu. Visbeidzot izdalīja sertifikātus, samīļoja mūs un palaida brīvībā.
Sajūta bija tāda, ka jābrauc jau mājās, bet, patiesībā, tagad tikai viss sāksies. Sakravājām čemodānus, cits vēl pagulēja, atvadījāmies visi un devāmies ceļā uz savām pilsētām. Mūs, 4 latvietes, uz Kaldašu nogādāja spānis Gabriels. Jauks puisis, kuram draugi reiz uzdāvināšu Disney dziesmu izlases cd (visu ceļu klausījāmies). :)
Mazliet maldoties aizkļuvām līdz mūsu skolai, kas sagādāja mazu vilšanos - “Bildē izskatījās daudz labāk..!” Tādu teikumu tik spējām pateikt, bet satraukumam nav pamata, jo skolā notiek remonts un pēc tā, tā izskatīsies vēl labāk nekā iepriekš. Tālāk, mazliet vairāk maldoties, braucām meklēt “meiteņu” kojas. Arī tās atradām. Labi, ka mums bija Gabriels, kurš lēni runājot spāniski, sarunāja visu ar mūsu koju dežuranti. Izpalīdzējis mums, devās uz savām “puišu” kojām. Tā nu tas te ir, jā.. Katra dabūjām savu istabiņu (Caldas da Rainha mācīsimies es, Liene, Aiga un Sabīne) Šīs kojas pat ir nedaudz labākas nekā Leirias, bet tomēr ir doma meklēt dzīvokli, lai ir sava vieta un savi noteikumi. Tā nu arī garā diena, kas var teikt, ka ilga veselas divas dienas, bija beigusies.
Par pirmajiem iespaidiem un otrajiem iespaidiem, ierodoties Caldas da Rainhā nākošajā ierakstā. :)

Arlabunakti!

3 dažādi lieliskas dienas

Te būs daudz lasāma un skatāma. Uzvāriet tēju. :)

Mācības uz trīs dienām atpūtās no manis. Bija ballītes, ekskursija un slinkošana.

5dienas dienā visi erasmusnieki devāmies ekskursijā. Sen tādā nebija būts. Atsauca atmiņā vidusskolas laikus. <3

Mūsu mazais ceļojums bija ļoti rūpīgi saplānots. Sākām ar skaistiem objektiem un beidzām ar visvisskaistākajiem. Kulminācija palika beigās. Un vislielākais pārsteigums, ka tik daudz un vēl lieliskas vietas ir 65 km garā ceļa posmā.

Visi sakāpām IPL autobusā un devāmies uz pirmo apskates objektu pilsētā Batalha [10 km no Leirias]. Skatījāmies Batalhas Monastery [katedrāli] no visām pusēm.

Piemineklis pie katedrāles.

Pati Batalha Monastery no aizmugures.

Centos laimi saķert.

Pirmo reizi redzēju, cik skaisti ir tad, kad saule spīd tieši katedrāles krāsainajos mozaīku logos. Tie pat izrotāja mani. Iekšpuse bija neierasti "plika" un vienkārša. Greznuma efektu radīja tikai mežģīņotās sienas un griesti, un logi. Nekādu zīmējumu un lieku mēbeļu. Skaisti.

Pieņemu, ka katedrālei aizmugurē un visapkārt piederošas mājas un mājiņas.

Pie smaržīgajiem puķu kociņiem.

Nākamā apskates vieta bija Nazare pilsēta, kas ir slavena ar savu pludmali un zvejošanas vēsturi.

Autobuss mūs izlaida ārā un mums atlika tikai pāriet pāri ielai, lai nokļūtu smilšainajā pilsētas daļā.

Absolūts miers un laime atkal nokļūt ūdens tuvumā.

... <3

Pludmales kalniņš.

Smiltis jeb maisījums sastāv no smiltīm, maziem akmentiņiem un gliemežvāku sasmalcinātiem gabaliņiem, kuriem patīk pieķerties pie ādas un neļauties krist nost. Bieži vien sanāk ar nagiem kasīt tos nost.

Jā, un tad man uznāca trakums.

.. un ne tikai man. :D

Latviešu meitenes ciemos pie okeāna.

Apmēram tāda bija vizīte iekš Nazare.

Braucam tālāk. Trešā pietura Peniche, kur atrodas IPL tūrisma skola. Apbrīnojami skaista vieta. Skola atrodas pašā okeāna krastā, kurš izskatās apmēram šādi:

Atkal jau miers un klusums. Viss krasts ir kā milzīgi klints bluķi starp kuriem ir ievērības cienīgas plaisas. Bija jau pāris trakie, kuri tās pārvarēja un tika līdz malai. Es - viens no tiem. :)

Bez adrenalīna nevar dzīvot.

Te mēs ar Aigu nosnaudām ierasto siestu! Sajūta dīvaina, ka kaut kur tālu zem manis sitās viļņu bangas pret klintīm.

Peniche, protams, ir arī pludmale[s], kur var peldēt un sērfot. Interesanti bija tas, ka pa vidu gāja ceļš un tā abās pusēs bija pludmales. Var izvēlēties uz kuri pusi šodien iet, pa labi vai pa kreisi.

Un sērfotāji..

Atkal un atkal kārdināja.

Un braucam atkal tālāk. Nākamā pietura Jardim Buda eden. Budas dārzs. Kaut kas fantastiski skaists un mierpilns. Dārzs, kurā atrodas tūkstošiem lielāku un mazāku Budas statujas.

Šķiet, šis bija lielākais no visiem.

Te mēs ar Sabīni mērījām, kuram no mums trijiem lielākā kāja. Varēja mierīgi iztikt ar acumēru.

Ķīnietīšu lielumlielā kolekcija. Šo vienu gandrīz nogāzu no kājām. Labi, ka paspēju noķert. Tāds vārgs, jo laikam, ka viņus tur pietiekoši labi nebaro.

Šie te mazie budas bija varen daudz. Jau sākām domāt, ka varētu kā suvenīru mājās aizvest, bet.. tie 20kg.

Pie Budas dārza bija liela, liela vīogu plantācija, kur dažam sanāca nočiept kādu ķekaru. Jūs pat iedomāties nevarat to garšu! mmmm

Nākamā un pēdējā pietura bija pilsētiņa Obidus. Maza pilsētiņa, kuras senākā daļa ir pils un mūra ieskauta.

Ejot iekšā pa pils vārtiem, mūs pārsteidza skaists ģitāras skanējums ar The Beatles -Yesterday. Uzreiz devāmies augšā pa mūra kāpnēm. Un devāmies apkārt puspilsētiņai.

Margu nebija, tāpēc tiem, kuriem bija bailes no augstuma, bija priekšroka pārvietoties gar mūra sienu.

Brīžiem pat sirds sāka klapēt vai otrādi, apstāties, no tā skaistuma, ko redzējām un baudījām.

Visas mājiņas un ieliņas, un veikaliņi bija mini. Gružu konteineri viņiem kā tādi nav, bet pie mājas terases, piemēram, ir āķis, kur uzkabināt gružu maisiņu. Tad nu kāds tos savāc, jo mūra iekšpilsētiņa ir parezēta tikai gājējiem. Varbūt kādu riteni var manīt.

Lai tiktu no pilsētas ārā, vajadzēja iet ārā pa tiem pašiem vārtiem, kur muzikants, mūs ieraugot, atkal atskaņoja The Beatles - Yesterday. :)

Tā nu mūsu ceļojums bija galā. Pārbraucām mājās un devāmies mazā ballītē, kas, protams, neilga ilgāk par plkst. 2.

Sesdienā bija plānots mācīties un vienkārši nedarīt neko. BET. Sabīne ieradās ar paziņojumu, ka jābrauc ciemos pie Portugāļu meitenes vārdā Neide. Viņai esot jauka māja un baseins. :) Daudz nedomājot piekritu un devāmies ceļā ar diviem viņas nesen iepazītajiem draugiem. Sākām nedaudz šaubīties vai vispār kaut kur nokļūsim jo Magnum [saldējums :D] un Viktor [s] nezināja, kur Neide dzīvo. Tā nu blandijāmies gar vīnogu un citu augļu plantācijām. Beigu beigās jau atradām.

Ļoti atvainojos, bet bildes nebūs, lai nekārdinātu. :D Patiesībā mans fotoaparāts uz neilgu laiku ir saslimis, bet es centīšos viņu izdakterēt un Liene aizmirsa paņemt.

Ieejot pa vārtiņiem pavērās jauks skats. Nu tā grūti pateikt. No sākuma jau likās viss tā vienkārši, bet, jo tālāk, jo trakāk. Peldbaseins - liels. Dārzs - pilns ar visādiem augļiem, sākot ar plūmēm un beidzot ar vīģēm. Trīs bruņurupuči un gailis. Suņi, kaķi. Palmas un pludmales krēsli. Tādu māju biju redzējusi tikai filmās. -2, -1, 1, 2 - stāvi. 8 guļamistabas un 10 vannasistabas. Kino telpa, disko telpa, atpūtas halle, biljarda telpa un vēl, vēl, vēl. Brīžam nesapratām, kurā vietā jāiet, lai tiktu ārā. Aa un vēl vīna pagrabs ar vairāk kā 500 pilnām pudelēm. Pa mazai vīnu kolekcijai pāris citās istabās. Jāsaka, ka alkohols tajā mājā bija visos iespējamos stūros un plauktos, un ne jau tas lētākais. Un suvenīri, no dažādām pasaules valstīm, bija statujas un gleznas -daudz un lielas. Ceļo jau arī daudz.

Neides mamma bija sarāvusi dārzā persikus un vīģes. Mmm.. nevar pat izteikt, cik tie bija gardi. Pēc peldes baseinā, sekoja pusdienas, kurās tika pasniegtas gardas garneles un gaļa, kura arī esot garšojusi labi un vēl citi gardumi.

No terases pavērēs tāls un plašs skats uz tuvējām pilsētām. Īpaši skaisti bija tad, kad satumsa.

Neide drīz atvērs pati savu fitnesa studiju, kur pasniegs aerobiku, hip hop dejas un vēl visu ko citu. Arī pool dance [deja ap stieni]. Un nejauciet ar striptīzu. Bija mums arī daži paraugdemonstrējumi un jāsaka, ka tas nemaz nav tik viegli kā izskatās.Ir jābūt treniņam, lai nepaliktu zilas kājas un lai vispār varētu pēc tam pakustēties.

Ārā jau bija pavisam tumšs un vēls. Atvadījāmies no mazās paradīzes un devāmies mājās mazā mašīnītē 6 cilvēki. Un mūs pavadīja Portugālē populāra itāļu dziesma par amerikāņi - We no speak americano.

Ausa rīts un pienāca 7diena. Pludmales diena. Peldējām, sauļojāmies un baudījām slinkumu. Vismaz šoreiz bija iespējams labi iebrist okeānā. Katru reizi viņš uzvedas pavisam savādāk. Lai gan viļņi brīžam sāka peldēt arī uz okeāna pusi un tad, kad divi sadūrās, sekoja okeāna grebene! :D

Vakar arī kaķis bija ieradies ciemos.

Un gadījās arī atgadījums ar banāniem.

Tā mums te iet un tā mēs te dzīvojam.

3 1/2 dienas līdz jaunam posmam.

Tad tik sāksies īstā dzīve.

Tchau!