pirmā no 3 brīvajām dienām

Jāsaka, ka mums ir ļoti sasprignts brīvā laika grafiks. Varam staigāt, gulēt, izklaidēties.. tikai ne mācīties. Lai gan no 1dienas mums sāksies mācības, kuras jau vairs nevaram sagaidīt.

Vakar mūsu brīvā diena aizpildījās esot pie okeāna.

Ar autobusu devāmies uz S. Pedro de Moel, kur mūs sagaidīja liela migla un drēgnums. Neatmetām cerību un gājām uz.. gar piekrasti.

Tāds skats mums pavērās.. Ilgi domājām, kā var makšķerēt no tik stāvas klints. Kā neaizķeras āķis un kā vispār zivi var tik augstu uzvilkt. Mazliet pavērojām un novērojām, ka viņi cīnās ar klintīm ne ar zivīm. Bet nu, lai jau dara kā grib. :D

Tā da izskatījās vietā, kur devāmies ķert sauli.

Un, ja godīgi, tad mums pat izdevās. :)

Kamēr vēl bija apmācies, iztrakojāmies kopā ar viļņiem, kuri sitās pret klintīm un lēnām piepildīja mazo pludmales krastu.

Nokrita migla un atnāca ilgi gaidītā saule.

Īsti nevarēja saprast, bet likās, ka klāt ķer diezgan labi.

Bet tie viļņi. Pie katra varēja iesaukties, cik tie lieli un dažbrīd pat ļoti nodārdēja pret klintīm kā mērens pērkona dārds.

Ļoti ceru, ka reiz arī tikšu pie sērfošans :)

Mazā pieokeāna pilsētiņa S.Pedro de Moel radīja tādu kurorta sajūtu. Lielākā daļa cilvēku, kuri tur dzīvo, nav nemaz portugāļi un to varēja manīt pēc izskata.

Fotoaparāts atteicās strādāt, jo bija izsalcis, tāpēc bilžu vairāk nav. Staigājot pa mazajām ieliņām, vērojām mājas. Cita bija vienkārša, cita pārdomāti celta, citai pārdomāts dizains. Varējām tikai iedomāties, kāds skaists skats paveras tiem mcilvēkiem caur logu, kad ir saulriets.

Vēl viens novērojums ir tāds, ka visas tās puķes, kuras mēs saucam par istabas augiem, te arī aug. Tikai brīvā dabā un 100x lielāki. Piemēram, naudas koks. Tāds 1x1m. :)

Vēl arī zaļā zālīte. Tā te aug tikai pateicoties apūdeņošanai no apakšas un augšas. Ja iekāpj zaļajā zālienā, tad sajūta nav tālu no iekāpšanas purvā.

Un atkal vakara pusē aiz mūsu loga var dzirdēt visādas dīvainas skaņas. Gājām ārā lūkot. Un jā. Zāliens tika laistīts no augšas un dīvainās skaņas rodas no ūdens atsišanās pret metāla stabiņiem.

Bet tā kopumā GribāS MācītieS, lai cik dīvaini tas arī neliktos.

Līdz vēlākam!

valoda un citi zvēri

Apritējusi jau vesela nedēļa saulainajā Portugālē. [bildē Leiria no putna lidojuma]

Visai aktuāla lieta man te - valoda. Šodien bija tests portugāļu

valodā. Jā, protams, ka daudzi te ir tādi, kas saprot tieši tik, cik ir nekas, bet tomēr sajūta nejauka, ka iedod lapiņas ar klausīšanos un rakstīšanu un tās tiek aizpildītas ar tāvarbūtvarētubūt palīdzību. Viss labi. :) Mācīšos to šū šu šūū valodu. Lai gan vakar, ejot saņemt kārtējo dienas devu kafijas, mēs centāmies pateikt portugāliski: "Uma kafe kom leite i asukār." Tik ātri vēl nekad mēs nebijām tikušas pie kafijas :D

Aizstaigājām arī līdz lielākajam Leiria's šopingcentram. Man parasti kaitina ļoti ilgi vazāties pa veikaliem un tā, bet nu šoreiz pat es kritu kārdinājumā, jo te viss ir daudz lētāk. Jaunās kolekcijas maksā tik, cik pie mums atlaižu preces. Un lieki piebilst, ka viss patīk :D

Vakar iepazināmies ar skolu..

Lai palielinātu bildi, jāuzspiež uz tās.

..mūsu portugāļu valodas pasniedzējām, skolas direktoru un Castelo de Leiria [Leiria's pili]. Par pili nedaudz vēlāk. Skolā kas ir bildē, mācīšoss tikai valodu. Septembra beigās došos uz citu pilsētu, kas ir kaut nedaudz tuvāk okeānam.

Ak, jā. Šis ar turpat pie skolas.

Pirmajā tikšanās reizē mums izdalīja valodas Lielas mapes, šādus un tādus bukletiņus un galvenos norādījumus par mācību procesu. Patiesībā norādījumus mums turpināja stāstīt arī šodien. Jā, un esmu tikusi A1 grupā. Tur mācīsies tie, kas pilnīgi neko nemāk. Kāds brīnums :D

Pēc oficiālās tikšanās visi kopā devāmies uz pili, kas atrodas augšā kalnā.

Jāsaka, ka Leiria centrs atrodas tādā kā ieplakā, kurai var pa augšu apiet

apkārt, tāpēc ceļšv uz pili nelikās tik traks, kā tas šķiet skatoties no apakšas.

Pils ir ļoti skaista ar savu īpašu un labu auru. Vēsturi nestāstīšu, jo gids, kurš mums

vadīja ekskursiju, bija ļoti uztraucies un pārguris. Vismaz tā viņš mums teica.

Un plus vēl tas, ka tā bija viņa pirmā ekskursija angļu valodā :D No sākuma

apskatījām pils balkonu, no kura pavēras skaists un plašs skats uz pilsētu.

Devāmies arvien augstāk un augstāk.

Pašā pils augšā meitene vārdā Aiga, kura arī izrādijās latviete, un, kā jau latviete, arī mazliet traka, uzkāpa uz vienu no tornīšiem.

Mūsu atbildīgajiem tajā brīdī vairs nelija karsti, bet gan auksti sviedri. Viss jau, protams, bija kārtībā.

Smieklīgi sanāca. Aiga ir Sabīnes istabas biedrene. Viņa ieradās divas dienas vēlāk kopš mūsu ievākšanās. Kad iegāja pie Sabīnes istabā, tad, protams, iepazinās. Saruna bija apmēram tāda:

-Hi!

-Hi!

-What's your name?

..

-Where are you from?

-Latvia.

-Tu laikam joko!

:)

Pēc pils apmeklējuma apstaigājām vēl centru..

..un vakarā devāmies atkal apciemot jauko baznīcu. Patīk ļoti tur viss. Kaut gan iekšā vēl neesmu bijusi :D

Arī padadancot un pasmieties.

Te ir naksnīgais pilsētas centrs, kur pils kā uz paplātes.

Netālu no mūsu kojām ir divi, pagaidām vēl apbrīnas vērti, objekti.

Apelsīni

un bezgala smaržīgs puķu krūms.

Aptuveni tā mūsu istabiņā izskatās no rīta. No sākuma nesapratām, kāpēc visām mājām logi ir ciet, bet tā kā mēs dzīvojam pirmajā stāvā un pa dienu ārā ir ļoti karsta saule, tad nu saprotam. :)

Un te ir vieta, kur vakarā vienkārši pabaudīt dzīvi.

Mais divertido!

Laura

P.S. Šodien testā mums visiem lika izlabot divus vārdus uz vārdu "mais". Izrādās, ka tas nozīmē "vairāk".

pirmais nē, otrais

No sērijas: "Nekad nesaki nekad"
1)Portugālē ierados gandrīz ar sarkaniem matiem. [Esmu teikusi, ka nekad mūžā nekrāsošu matus.]
2)Nav bijusi doma taisīt publisku blogu, bet nu nāksies, jo vienu un to pašu rakstīt 10x ir garlaicīgi un laikietilpīgi.

Tas tāds neliels ievads :D
Tagad, kad beidzot esam pie vietas, ir pavisam savādākas sajūtas un rožaināks skats uz dzīvi, jo neziņa un cilvēku lēnīgums no sākuma dzina izmisumā.
Tad nu par visu no sākuma.
Uz Portugāli devāmies 4 erasmusnieces
Es un vēl šīs 3 jaukās meitenes [no kreisās: Linda, Sabīne un Liene]
Rīga - Helsini 1h
Helsinku lidosta 4h
Helsinki - Lisabona 5h
Pirmā sajūta.


Lisabonā vienu nakti palikām hostelī ar nosaukumu Black&White, lai nākošajā dienā dotos ceļā ar jauniem spēkiem uz pilsētu Leiria. Jāsaka, ka hosteļa interjers bija visai interesants. Apmēram šāds Kāds kārtīgi izārdījies ar krāsas bundžām un otām :)
No rīta piemodāmies žirgtas un ar daudziem jauniem spēkiem. Dabūjām gardas brokastis, kur iepazināmies ar gardo kafiju un gardajiem augļiem. Tos es noteikti vēl pieminēšu daudz, jo te šīs 2 lietas patiešām ir gardas :)
Tā nu atkal ar savām mantām apkrāvušās devāmies ceļā meklēt jaunās mājas un jaunos iespaidus. Jāsaka, ka visu atradām ļoti ātri un bez aizķeršanās. Kad ieradāmies Leiria, sapratām, ka īsti nezinam pat uz kuru pusi mums būtu jādodas. Gājām jautāt taksistiem, kuri mums piedāvājās aizvest pa 5 euro. Mēs atteicāmies no šāda piedāvājuma un devāmies norādītajā virzienā. Tad nu kāds jauks portugāļu vīrietis mums palīdzēja atrast ceļu, visu laiku aizrautīgi kaut ko stāstot portugāliski, bet nu tagad jau pie cilvēku laipnības un angļu valodas nemaznemācēšanas esam pieradušas.
Iekārtojāmies pagaidu kojās uz 3 naktīm, kuras esot pašas labākās visā Portugālē :D Jauki jau tur bija. Piemēram, vannasistaba skapī.



Izdomājām, ka jāiet apskatīt īsto mājvietu, kur dzīvojam tagad. Atkal jau nezinājām uz kuru pusi jāiet. Nepajautājām koju darbiniekiem, jo domājām, ka atradīsim pašas. Jautājām cilvēkiem uz ielas, rādījām adresi, be,t mums par pārsteigumu, visi raustīja plecus. Atkal jau jāsamierinās ar šo cilvēku dīvainībām. Atgriezāmies 'mājās', īstās 'mājas' neatradušas.
Sekoja 6diena un 7diena, kas mums sagādāja nelielu vilšanos/šoku un nelabu pirmo iespaidu. Pilsēta kā izmirusi. Klusums un maz cilvēku. Bet tas esot normāli, ka dienas vidos un it īpaši brīvdienās, ielās valda miers. Tomēr pāris vietas 6dienā strādāja. Protams, kafejnīciņas, kur iemalkojām kafiju. Tā uzlaboja gan omu, gan sajūtu, ka viss jau būs labi.
Nelielajā pilsētas apskatē, uzgājām apelsīnkokus, kuros jau varēja redzēt pāris nogatavojušos augļus. Sadabūt rokā gan mums tos neizdevās.

Diena bija padevusies silta un tāpēc mūs pat ļoti spēja iepriecināt strūklakas. Kā arī novērst domas no burkšķošajiem vēderiem, jo, kad iegājām veikaliņos, neko jēdzīgu ēdamu nevarējām atrast.


Protams, ka skumjas uzmācās ik pa laikam mums visām. Citai vairāk, citai mazāk, jo nebija tā labā sajūta, kas ir, kad viss ir kārtībā. It īpaši, ja vēl uzzina no mājiniekiem, ka notiek kāds jauks pasākums vai arī ir iespēja satikt sen nesatiktus cilvēkus.
Mazliet smieklīgi, varbūt apsveicami, vai slimīgi, bet mūsu kojās bija aziātu meitene, kuru mācījās 6h no vietas. No sākuma jau neko, bet nu tomēr tik ilgi.. brr. Vispār motivēja, ka man arī vajadzēs cītīgi mācīties :D Bet pārdomāju ātri, jo viņa sāka krēslā šūpoties un dziedāt "šū šu šūū" dziesmiņu :D. Lieki piebilst, ka nākamais vakars bija līdzīgs.

It kā 7dienā mums vajadzēja doties uz jaunajām 'mājām'. Tā arī darījām. Sajūta bija tāda, kā filmās. Kad kāds ierodas tukšā rančo uz zirga mugurā, mēs attiecīgi ar somām un koferiem. It kā liekas, ka kādam jābūt, bet nevienas dzīvas dvēseles. Bija mums laiks, lai izpētītu apkārtni, kas izskatās apmēram šādi:



Skats no terases.

Un atkal jau vilkāmies mājās. Pa ceļam vēl satikām igauņu meitenes, kuras beigās bija spiestas palikt mūsu mītnē.
Lai nosistu nejauko omu, devāmies mazā pastaigā uz netālo baznīciņu, kas atrodas kalnā. Izejot ārā, pēc vietējā laika pus9 vakarā, pēc Latvijas - pus11 [Aha. Latvijas laiks sevi liek manīt gan rītos, gan vakaros.] sajutām, ka ir parādījusies kāda dzīvība. Mašīnas un cilvēki un pat tūristi, kas mūs uzskatīja par vietējām un jautāja, kur atrodas centrs. Vispār es nējūtos tik latviski vai neportugāliski :D.
Baznīca daudz komentāru neprasa. Šķības, garas un interesantas kāpnes.
Balts, augsts kalns, savāds gaiss un skaisti skati.
Baudiet un iedomājieties paši.


Skats uz Leiria's pili, kas vēl gaida mūs ciemos.
Tas bija vakara prieks sirdij, baudījums acīm un jautrība ausīm, jo, kad kāpām pa trepēm lejā, sāka zvanīt baznīcas lielais zvans un pēc brītiņa mazie zvani, kuri ieskandināja interesantu melodiju.
Vēl pilnai laimei, pie pašām kojām atradām persiku koku, kur dzīvo mazi, zaļi, bet gardi persicēni.
Rietēja vakars un ausa rīts.
4 diena. [pirmādiena]
Cēlāmies un vēlāmies ar bažām jaunajā dienā. Vai tiešām šodien viss strādās? Vai tiešām pārvāksimies uz jaunajām kojām? Un diena mums bija veiksmīga. Atkal jau ar visiem koferim un smagajām somām kāpām kalnā augšā un lejā.

Šoreiz mums paveicās. Laimīte! Mēs iekārtojāmies jaunajās mājas un jau paspējām sapazīties ar citiem erasmusniekiem. Visiem mums bija jāņem savi datoriņi un jādodas pie IT speciālistiem, lai saslēdz mums internetu. Tā nu bidzot tika atrisināta mana problēma, jo man darbojās tikai skype, bet no interneta ne vēsts. Tāpēc man pie IT puišiem nācās pavadīt ilgāku laiku, kas gan nebija garlaicīgi. Iepazinos ar meiteni no Itālijas, kura pati ar savu mašīnu atbrauca uz Leiriu. Ceļā pavadījusi 8 dienas. Mazs ceļojums, kas Spānijā beidzies ar izdauzītu logu un apzagtu mašīnu. Žēl meitenes.
Nākošā laime, pēc ievākšanās, bija jauna veikala atrašana, kurā viss ir daudz lētāk nekā citos. Sapratām, ka pirmās dienas esam dzīvojušas diezgan gražīgi :D
Tad nu tagad beidzot esam pie vietas un jūtam, ka nu ir sācies viss pasākums, kas saucas ERASMUS.
AA pirmais nedarbs no manas puses. Izsitu korķus pirmajam koju stāvam. Jācer, ka rīt kāds salabos :D

Atradu arī savu sapņu mašīnīti! :)


P.S. Nosaukums "pirmais nē, otrais" par iespaidiem ;)
Sveiciens no Portugāles