Jā. Ir pavasaris un ir gan mazās lapiņas kokiem, gan man mazās lapiņas ar nebeidzamu darbu sarakstu man. Bet neraugoties uz to, vienmēr būšu iemīlējusies pavasarī tik daudz, cik vien iespējams iemīlēties gadalaikā. Galvenais ir kārtīgi izmazgāt acis, ausis, degunu un iet ārā lūkoties, klausīties un smaržot mazo lapiņu laiku.
Ziniet, laiks skrien ātri un katru dienu notiek kas tāds, par ko būtu vērts runāt un diskutēt. Savā galvā vai ar citiem, tas būtu gluži vienalga. Hmm.. tā, piemēram, tagad tieši būtu vērts padiskutēt par to, kāpēc interaktīvās kolāžas vietā stāstu te jums visādus niekus? Atbilde ir pavisam vienkārša, lai pēc tam ķertos pie tā paša darba tik ar tukšu galvu un visu uzmanību. Domas ir kā aitas. Tās vēljoprojām man un jums ir jāmācās ganīt.
Pavasarī kaut kas galvā samežģās un tu pēkšņi kļūsti traks. Dari lietas, ko iepriekš neesi darījis un domā, kādu nedarbu un darbu vēl pastrādāt.
Tā, piemēram, aizdomājos, ka man tik pierasta lieta, staigāšana pa mežu 5 km rādiusā vienai pašai, citiem šķiet traki bailīgs pasākums. To es vēljoprojām neuzskatu par traku izdarību. Priekš manis trakāk ir kāpt uz skatuves un dziedāt mikrafonā. Lūk, tas bija traki aizraujoši un līdz ar to tas būs jādara vēlreiz. (Kā māku tā maunu - dziedāšanas konkurss)
Vēl traki ir saplūst ar savām domām un fantāziju pasauli. Tas man pēdējā laikā izdodas varen labi. Nākamajā dienā pēc dziedāšanas devāmies ar jauniešu fotostudijas ļautiņiem uz Ziemeļu fortiem un ķērām kompozīcijas un tās dienas sajūtas. Karsts gluži nebija. Bija gan mētelis, gan zābaki, gan cimdi. Paši redziet..
Bet es, lūk, savā prātā izdomāju, ka tik auksts nemaz nav un tas taču ir jauki neslēpties no skarbā vēja un aukstuma pieskāriena. Lai jau skar.
Sanāca skaisti. Starpcitu, drīzumā mums būs portretu izstāde ar nosaukumu "Abpus", jo iejutāmies gan modeļa ādā, gan fotogrāfa. Vadugunīs. Pirmie kucēni slīcināmi.
Tā par fantāzijas tēmu runājot, vienu vakaru taisījām gardumus ar iemītnieci no kaimiņistabas. Dažkārt panesas lielie joki. Tad centāmies vācu valodu uzfrišināt un aizrunājāmies tik tālu, ka sāku bēdāties par to, ka pannu nav iespējams nomazgāt un riekstiņu uzcept nesanāks. Es tik ļoti noticēju, ka mani izsita no ticības Lienes teikums: Davai, taisam! .. Labrīt.
Štrasenziebenaben. Nu re, sanāca šādi. No paša sākuma gribējās rakstīt pavisam par ko citu. Piemēram, par to, ka tā ir lieka laika tērēšana saprast citus cilvēkus. Labāk ir iemācīties saprast sevi un tad tik dzīvot. Lai tie citi ir kādi ir.
Pēdējā laikā arī esmu ieguvusi pāris jaunas iesaukas. Kasītis, stulbais zālēdājs un zaļais gurķis. Tik tā vidējā varbūt nav pozitīvā nozīmē, jo nāk no mana brāļa puses. :D Viņam ir spēcīga karma, kas neliek dažus labus mierā pat sapņos.
Pēdējais.
Fotogrāfijā nopietna problēma ir apmākušās vai izdegušas debesis - baltas. Izdomāju,ka jāpacīnās ar tām.
Dabas bērns ir laimīgs :)
Labi. Es ķeros atpakaļ pie savas interaktīvās kolāžas.
Adio!
.jpg)
Kā jums liekas, kur laiks steidzas?
