saruna

Vakar kāds pačukstēja, ka man jāiet klausīties Māti, jo viņai esot skumji. Šorīt cēlos, jāsaka, ka diezgan vēlu, jo Elitas modinātājs mani nepamodināja. It kā nedzirdēt to nav iespējams (tas briesmīgi trinkšķošais no seniem laikiem), tāpēc domāju, ka tas ir apslimis. Nu nekas. Var jau iet ārā arī pusdienlaikā. Nonācu pie pirmā krustojuma un sāka smidzināt lietus. Tā kā man bija ieplānots paliels maršruts, sāku domāt, vai nedoties atpakaļ. Nu nekas. Lai jau smidzina un līņā, un slapina visu. Neesmu jau no cukura. Galu galā nevarēju pievilt Māti. Ļāvu tai paraudāt uz sava pleca un klausījos. Viņa tiešām bija saskumusi. Tagad esot grūti sevi savākt pēc ziemas garajiem mēnešiem. Bet pavisam drīz jau jutīšoties labāk. Mierināju un teicu, ka laiks jau visu saliek pa vietām, tad atkal sajauc un tad atkal saliek.. nu tā, lai interesantāk. Nevar jau vienmēr dzīvot laimīgi un priecīgi.. Jā.

Tā un tikko šim teikumam nāca arī pierādījums, kas mani izsita no domas.

Nekas.

*