piektdiena, 2011. gada 7. janvāris

par brīvdienām

Starp multenēm un reklāmām, burtiem un neražām tomēr saņemos un ierakstos. Ne jau tas, ka slinkums rakstīt vai kā, bet tas, ka neprotu tā labi izteikties. Tik labi, lai man pašai patiktu, tāpēc šoreiz būs daudz vizuālā materiāla :) Varbūt arī atruna, jo brīvdienas bija lieliskas un stāstāmā ir bezgala daudz.
Tā nu "drēgno" Portugāli pametot, kopā ar Sabīni devos uz Spāniju.
It kā jau tuvu, bet ar lidmašīnu 3 h...
Kanāriju salas.
Pats pirmais pārsteigums bija, kad, izejot no lidostas, jau tumšā vakarā, pēkšņi pazuda visa elektrība. Visas laternas, Ziemassvētku rotājumi, gaismas izdzisa. Tas bija labs brīdis, lai sajustu, kur esmu ieradusies. Siltais gaiss glaudīja.
Vakarā tik varēja ošņāt un priecāties par silto gaisu. Īstā sajūsma bija, kad no rīta cēlos un izvēlos uz terases. 300 m attālumā šalca okeāns, kur jau bija pilns ar vēja ganītājiem. Šortiņos un krekliņā biju priecīga būt 16.decembrī. Jau nākamajā dienā devāmies uz tūristu pilsētu Las Americas.
Nepatika. Pārāk tūristīgi. Tur iegādājos jaukas kartiņas, kuras arī tajā pašā vakarā sarakstīju un iemetu nākamajā dienā. Un ziniet, vakar vismaz dažas no tām sasniedza savu galamērķi :D
Dzīvojām mazā ciematiņā vārdā La Tejita. Tā uzmanīgi skaitot saskaitījām ar Lauru, ka vēl bez mums tur dzīvo vismaz 4 latvieši.
Viens no tiem Rinalds, kurš vairākas reizes pats nostopējās un aizveda mūs uz tuvējo El Medano pilsētiņu vai atveda mājās ar milzīgiem iepirkumu maisiem.
Te devāmies lasīt kaktusa gardos augļus un apskatīt milzīgu un spokainu alu, kur, iespējams, dzīvo daudz, daudz baložu. Kanārijās saukti par putniņiem :D La Tejita ir slavena ar Montanja Roha kalnu. Skats no terases.
Tas ir sarkans, sarkans un ļoti jauks ar visādām alām un interesantām vietām. Vienā pusē kalnam ir La Tejitas pludmale, kur ir daudz pūķotāju. Otrā pusē ir geju pludmale, kur svinējām Ziemassvētkus.
Izklausās dīvaini, jā. Bet tā vieta patiešām ir ļoti skaista. Sataisījām rosolu, paņēmām keksu ar nazi, gāzes baloniņu un guļammaisus un devāmies savos svētkos.
Pavisam noteikti tie bija paši neparastākie mani Ziemassvētki.
Gulēt pludmalē, skatīties zvaigznēs un ķert adrenalīnu no citu bailēm. No rīta izrādījās, ka mēs visas tomēr nebaidījāmies no cilvēkiem, bet arī no NLO :D Bija arī mākslas brīdis.
Pārdomas par aizvadīto nakti.
Un mūsu uzcītīgais sargs Hilde.
Un es ar Džangu.
Nākamā dienā bija pilnīgi neinteresanta dzīvespriecīgā suņa vietā.
Iepriekšējā dienā bijām uzbraukušas salas augšā uz galvaspilsētu Santa Cruz un piepilsētiņu La Laguna, kur esot labākas ballītes uz šīs salas. Tā jau arī laikam jābūt, ja trīs kvartāli ir pilni ar klubiem un bāriem visplašākajā gaumes aplitūdā.
Otrajos Ziemassvētkos...
devāmies uz pludmali sauļoties un snorkelēt. Snorkelējot pavērās pavisam cita pasaule. Dažbrīd neinteresanta, dažbrīd elpu aizraujoša, kad saproti, ka garām papeld maza raja vai ieraugi jūras ezi tieši zem vēdara.
Protams, nevar nepieminēt, ka Tenerife ir slavena ar trešo lielāko vulkānu pasaulē vārdā Teide. Slavenākais leņķis, kā šis brīnums tiek bildēts.
Vienu dienu devāmies arī tā apskatē.
Tā diena bija vēl vienas jaunas pasaules atklāšana.
Piedzīvojumiem bagāta diena un tādu dēļ ir pat vairāk nekā vērts dzīvot. Pastaiga pa/cer/zem mākoņiem.
Šis mazais šunelis ir Gučī, kas pieder beļģu onkulītim, kurš mūs no pamestās un spokainās Vilaflor pilsētiņas uzveda augšā uz Teidi. Vilaflor pilsētiņā.
Maziem spāņiem, mazas durtiņas.
Stikla bumba uz terases, kas reizēm parāda apgriezto pasauli.
Ceļš, kuru katru dienu mērojām uz tuvējo El Medano pilsētiņu.
Un brīnumi.. katru dienu no jauna.
Satikti daudz jauni cilvēka ar ļoti interesantiem dzīves stāstiem. Savādāk nemaz būt nevar, jo viņi dzīvo Tenerifē un nav spāņi. Vienu dienu Dominiks (beļģis, mūsu taksists ar Porche) aizveda mūs līdz netālajam lidlaukam. Tajā vietā lielās lidmašīnas bia 15 m augstumā virs mums un gatavojās nolaisties. Tā bija sajūta. Traki laba sajūta.
Te pēdējās dienās vēl iespējām ar Lauru izlikt trakumu uz sienas.
Rīta pastaigas un rotaļas ar Hildi.
Brīžiem viņa pat ļoti mūs spēja sasmīdināt. Braucot prom skrēju pa visām istabām, lai savāktu kopā visas savas kurpes un zeķes. Tie viņai kalpoja kā modinātāji, ko no rīta iebāzt visiem sejā. :D
Jaukas vakariņas El Medano restorānā zem kura skalojās ūdens. Montanja Roha no otras puses.
Vēl vesels stāsts ir par došanos mājup uz Portugāli. Gandrīz nokavēta lidmašīna un 2 dienu būšana skaistajā Porto pilsētā. Bet tas lai šoreiz paliek pie manis :) Divas bildes, lai sajustu Porto noskaņu.
Jaunais Gads arī nebija zemē metams! Gardas vakariņas, daudz un smieklīgs salūts, cilvēki no visām pasaules malām un bārs ar trakiem cilvēkiem. Es ceru, ka viss gads būs tāds, kāds bija 1. janvāris, jo tas bija patiešām ļoti jauks :)
Labi. Ķeros atpakaļ pie darbiem, lai, nu jau pavisam drīz, varu doties uz mājām bez parādiem un laimīga. :)



pirmdiena, 2010. gada 6. decembris

Aiz loga..

Ja būtu maķenīt aukstāks.. nu labi, ja būtu vismaz par 18 grādiem aukstāks, tad man te viss būtu skaisti balts. Bet tā kā tā tas nav, tad nu no sniega mākoņiem krīt ārā smalks lietus. Bet ar to nav gana. Ar sajūtu esmu atpakaļ Latvijā augusta sākumā, kad katru dienu bija pērkona negaiss.
Arī tas te ir un gandrīz katru dienu sataisa uguņošanu. Šķiet, Portugāle ir sadalīta divās daļās. Ziemeļu daļā ir sniegs, bet dienvidu daļā nav. Esmu netālu no tās robežas dienvidos :) Šodien staigāju ar džemperi un tad jau bija par siltu.
Arī pilsēta ir satērpta svētku drānās. Pie katra veikala ir izrotāta eglīte, ielās sakārtas lampiņu virtenes un arī ap palmām tās ir aptītas.
Katru vakaru, ja laiks nav par skarbu, kastaņvīri uz ielām cep gardos kastaņus. Nu jau ar Lieni esam iepraktizējušās pašas sacept.
Jā, arī te tuvojas sesija un ir daudz darāmā, tāpēc tagad nelaikā sanāk sēdēt vairāk iekšā, bet tas jau arī būtu tā loģiski.
Adventes laika sajūtu ķeram ar ābolkanēļ tēju, kastaņiem, adventes "vainadziņu" un Ziemassvētku dziesmām.
Bet tagad cītīgi jāmācās, lai var lekt mākonī un laist prom uz dienvidiem.

Es neiebilstu, ja varētu pavadīt svētkus arī kur tālu, tālu ziemeļos. Patiesībā jau jebkur, ja līdzās ir savi labie cilvēki.
Lai strādīga un laba nedēļa!
:)

piektdiena, 2010. gada 26. novembris

pauze

Jā, zinu, sliņķis es! Vairs neko nesolu. :D
Cenšos cītīgi apmeklēt skolu, kura nu jau notiek divas reizes nedēļā. It kā jau trīs, bet tagad trešdienās iekrīt visādas streiku dienas un brīvdienas, tāpēc nenotiek. Ja arī notiek, tad neatnāk pasniedzējs. Bet labi vien ir, jo skolā vēljoprojām ir remonts un tagad maina logus.. mhm. Labi silti jāsaģērbjas un noveicas, ja nelīst lietus, tad vismaz nav jāsalst slapjās kājās. Neskatoties uz to, ka lekciju ir maz, darbu ir daudz un pat ļoti. Jātaisa jau pirmais žurnāls, kuru varētu, piemēram, pārdot veikalā. Pēc šādiem uzdevumiem es spriežu, ka mēs Liepājā tikai spēlējamies un kad beigsim skolu, tad īsti neko nemācēsim realizēt. Toties no šejienes jau iziet gatavs darbinieks pilnībā! Tāds, lūk, ir mans salīdzinājums mācību ziņā.
Nu jau kādu laiku atpakaļ bija mums tāds pasākums kā Latviešu vakariņas. :) No sākuma tas likās apgrūtinoši, bet kad sākām visu gatavot, tad nevarējām beigt. Nācās iet vakariņās vēl nākošajā dienā.
Gatavojām, protams, rosolu, bet tas laikam nebija diez ko gudri, jo viņiem redz garšojot rašan salads. Bezgala gardas kartupeļu pankūkas, ķiploku grauzdiņu un ābolrausi. Tādas lietas kā: krējumu, rupjmaizi, kefīru pirkām krievu veikaliņā. Tur arī mums nācās atsvaidzināt krievu valodas zināšanas. Biju pozitīvi pārsteigta par savām :D
Es biju atbildīgā par rausi.
Liene birdināja asaras par ķiploku sāpi.
Un te nu visi visi ēdāji. Šoreiz laikam bijām maksimāli daudz.
Visiem garšoja un visi laimīgi gāja mājās ar sāpošiem vēderiem, jo latviešu ēdiens un varen smags. :D To mēs bijām piemirsušas.
Vienu rītu kāpām lejā pie Sabīnes ar balonu virteni, kas stiepās visa koridora garumā un apsveicām sirsnīgi viņu dzimšanas dienā. Pusdienu svētku mielasts bija netālajā kalna pļaviņā un vakariņas jaukajā portugāļu restorāniņā ar pasakaini garšīgo zivs sacepumu.
Nu jau domās esmu Ziemassvētku brīvdienās. Abas ar Sabīni laidīsim krietni uz Dienvidiem, uz Tenerifi! Ciemosimies pie vienas no jaukajām Miltiņmāsām. Neticēju, ka šie varētu būt skumjākie Ziemassvētki, tāpēc tādi tie arī nebūs, jo Ziemassvētku egles vietā būs banānkoks un par to vien jau ir jāsmaida.
Kas vēl tāds? Pa lielam nekā jauna nenotiek. Pie visa jau pierasts un viss liekas parasts. Visādi sīkumi un likstas dzīvi padara krāsaināku kā arī jaukas un siltas sarunas ar mājām un citām Eiropas malām. Likās jau, ka rutīna te neatradīs mani, bet laikam, ka izdevāstas viņai.
Tagad skatos un man rāda, ka te ir +6 un Latvijā ir -6. :) Lai jums visiem jauka ziema!
Jums balts sniegs, man slapjš lietus.
XOXO Laura
[mācos no mammas :) ]

piektdiena, 2010. gada 12. novembris

skola un citas dienas

Zinu, zinu. Neesmu čakla uz rakstīšanu, bet solos laboties.
Kas tad ir noticis pa šo brīdi? Daudz viskas. Jā, bet visu nestāstīšu. Tik tā pa lielam, jo Penichē biju jau kuro reizi. :D Šoreiz gan bija nopietns iemesls, kurš tomēr izgāzās. Bet man vienalga nav iebildumu tur uzturēties.
Te nu vasaras un ziemas meitene. Sabīne velk zeķubikses, tātad bija aukts :D
Mazajā paradīzē metu monētu ūdenī un vēlējos. Vēlēšanās laikam darbojas, jo šodien iegādāju biļetes un braukšu ciemos pie Miltiņmāsas Ziemassvētkos. Būšu tuvāk Āfrikai nekā Eiropai.
Skolā vēljoprojām cītīgi notiek remonts. Čakli strādā. Logi jauni salikti, jo vecie šķiet vēl plānāka par bezlogu variantu. Labi, bet ne par to. Par fotogrāfiju, kas ir izpelnījusies pirmo vietu manā "patīk" sarakstā. Lūk, romantiskā fototelpa un es attīstu bildi.
Liene ākstās.
Te pāris bildes, kuras uztapa bez moderno tehnoloģiju palīdzības. Labi, tikai ar telefona palīdzību ir parādīts bildes pozitīvs.
Te mūsu pašportrets. Īsti gan neizdevās, bet skatāms ir.
Tad bija viena komiska zīmēšans stunda. Patiesībā visas tādas ir un es īsti nesaprotu, ko tur daru, bet nu labi. Uzdevums bija uzzīmēt 6 skeleta skices. Skelets tika nosēdināts uz galda uz izdaiļots ar herbāriju. Tā nu tas sēdēja līdz 6 skices vidum un tad pēkšņi sabruka. Domāju gan, jo izskatījās tāds savārdzis. Visi paskatījāmies uz pasniedzēju, kurš teica, lai turpinam. Un tad teica, lai uzzīmējam arī šo skeleta stāvokli, jo kaut kas tur esot. OK.... :D
Vakara debesis aiz istabiņas loga.
Vēl arī daudz jāmācās rakstīt burtiņi. UU tipogrāfija. Spalva, tinte, burti. Bet, ja godīgi, tad roka ir palikusi klausīgāka un burtiņi rakstās kārtīgi un dažādi. Un DAUDZ!
Sen atpakaļ gājām uz tuvējo brīvā laika pavadīšanas centru, kur noskaidrojām, ka uz dažādām nodarbībām pirmā reize ir bez maksas. Nolēmām izmēģināt jogu, ko vairāk arī nemēģināsim. Bija smieklīgi un galu galā daudz pozitīvas enerģijas guvām no entuziastiskajiem portugāļiem. Omm Šiva, omm Šakti, nama Šiva, nama Šakti. :D Pēc jogas vēl vakariņas pie kursa biedriem. Tur noskaidrojām, ka studentu ēdiens ir makaroni ar tunci vai rīsi ar tunci, vai salāti ar tunci, vai vīns ar tunci, vai tuncis ar tunci. Jā, tuncis. Un, protams, asiņu dzēriens jeb paštaisīta garda sangria.
Te ir sākusies, vai pareizāk būtu teikt drīz beigsies, granātābolu sezona. Šodien sazagāmies no ceļa malas. Nekad nebiju ēdusi tik sarkanu, sulīgu, saldu un nesaķīmijotu! Vēl 6 tup uz palodzes un gaida savu kārtu. Un mandarīni.. gardum gardi. Tik daudz jau apēsts, ka liekas Ziemassvētkiem jau jābūt garām. mmm
Šai reizei pietiks.
Čau!



Par mani

Mans fotoattēls
Manī esot gaišs miers. Mācos dzīvot un baudīt.