Grēviņš šovakar teica, lai cilvēki priecājās. Un lai saņemās un nebēdā tie, kuriem martā ir jādara visādas lietas. Gan tīkamas, gan ne tik tīkamas. Tas ir jāizdara un viss. Viņam ir taisnība. Šovakar noteikti..

Šīs dienas pucēšanās patiesību sakot bija varen jautrs pasākums. No sākuma tika sapucēta maķenīt māja un tad es pati. Tiesa gan muļķīgi bija pasākuma vidū, kura dēļ tā pucējos, saprast, ka neesmu uzkrāsojusi skropstas vienai acij. Bet tas nekas, jo to jau zinu tikai es :)

Esmu uzķērusi to labo sajūtu, kad ar saviem spēkiem varu pārsteigt cilvēkus un jāsaka, ka man tas ir iepaticies. Tāpēc variet gaidīt pārsteigumus :)

Nedēļas nogalē biju Rīgā, kur veicu pētījumu starp rīdziniekiem un liepājniekiem. Īss rezumē: Rīdzinieki ir krāsaini savos uzskatos, izskatos, domās un darbos. Liepājnieki. Vienkārši mierīgie iedzīvotāji. Neviens nevienam negrib lekt acīs ar jebko. Protams, ir izņēmumi, bet pa lielam. Es, manuprāt, esmu viens no izņēmumiem. Tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis, kā teiktu filosofijas jaukais pasniedzējs. Viņš: ..jo kundzīte uz M burta varētu nesaprast. Pēc šī teikuma manas acis apmeta riņķi ap auditoriju, lai pārleicinātos, ka man vienīgai uzvārds vai vārds ir uz M..

Vēl tikai mani moka nedaudz jautājums, vai sieviete, kura autobusā bija ieņēmusi manu vietu ir sieviete.. jā. nē. Liepājniece vai rīdziniece?

Es šovakar draudzēšos ar mazo skumju, jo kāda jauka cilvēka dvēsele ir aizlaidusies prom no šīs zemes. Tad nu dodu tai laimi, lai jaunajā vietā prieks lielāks.