divi..vispār trīs iemesli, kāpēc nebiju tik sen rakstījusi

I

Beidzot sagaidīju savus pirmos ciemiņus. Par to biju neizsakāmi laimīga. Jap, pie manis ciemojās brāļa mazā ģimenīte! Tāds prieks bija samīļot sev tik mīļus cilvēkus pēc ilgiem laikiem. Kā reiz ierašanās dienā mazajam Rafaelam palika 4 gadiņi. Tā nu nākamajā dienā devāmies svinēt uz tuvējo Foz de Arelho pludmali ar baloniem un mazām kūciņām - bučiņām.

Re, pats mazais gaviļnieks svinību vietā!

Katrs iejutāmies apkārtnē, kā gribējām un kā mācējām. Pārsvarā viss ar mākslu saistīts.

Uztaisīju sev mūzikas instrumentu un gāju gar krastu muzicēt.

Brālis [pats labākais no brāļiem] atkal sajutās apgarots.

Saule jau kādu laiku ir palikusi remdena, tāpēc nekādu iedegumu nejutu. Norvēģieši gan palika mazliet sārti, kā jau no Ziemeļiem.

Apciemojām Obidušu.

Uzkāpām vistuvāk pie debesīm un nogaršojām ceptos kastaņus, kas tik ļoti atgādināja par Spānijas vareno laiku. Jā, reiz biju uz Spāniju ar brāli, lai vēju ganītu. Liekas, ka tas bija pirms gada. Ko vēl Obidušā? Klausījāmies jaunus puišus, kas skaisti dziedot pelnīja naudiņu, ja nu sāka švakāk mest viņiem, tad pumpējās un visādi ālējās.

Pēc Obidušas devāmies atpakaļ uz Kaldašu, lai ieturētu ik7dienas vakariņas. Latvieši atkal bija līdzsvarā ar portugāļiem ha ha. Uz šķīvja bija sakāpušas visādas krabju kājas un 8kājji.

Nākošais piedzīvojums bija brauciens uz Lisabonu. Expo rajons bija iespaidīgs. Es atkal būšu slinka un rādīšu bildes ar mini aprakstiem.

Ar Ievu un 18 km garo tiltu fonā.

Lecām gaisa vagoniņā, lai no gaisa apskatītu visu expo rajonu un tiktu tā otrajā galā, jo vienam no mums tomēr īsāks solītis, kas ātrāk nogurst.

Pa vidam Vasco da Gamas tirdzniecības centra divas ēkas.

Laimīgi tikuši galā, devāmies uz Lisbon Oceanarium skatīties visus pasaules okeānus, to radījumus un citas zivis.

Pie paša lielā stikla esot, bija sajūta, ka pats atrodies okeāna dzīlēs un lidinies kopā ar rajām vai slinki runājies ar milzīgo pārakmeņojušos zivi, kurai jau apnicis dzīvot, tāpēc tā kustas pavisam lēni un izstrādā arī pavisam lēnus un smieklīgus jokus.

Tad vēl milzumliels krabis, kas uzdzina šermuļus ar savām garajām spīlē pie pašas muguras un pūkains ūdenszvērs, kuram patika publiski, uz muguras guļot, mazgāties [pozēt].

Un vēl visādi citādi zvēri. Ļoti aizraujoši un interesanti tur bija.

Lēnā solī pa devāmies uz mašīnas pusi no otra expo gala, kur apskatījām pārējos brīnumus.

Piemēram, strūklaka, ļoti skaista un krāsaina. Gribējām pie tās tā skaisti nobildēties, bet šī mūs ļoti nobiedēja. Kāds vīrietis pasmējās par mums un tik noteica: "Tā priekš tūristiem!" :D Esam jau arī.

Izstaigājuši visam cauri, devāmies uz mašīnu ar rūcošiem vēderiem. Pa ceļam Ieva ieraudzīja olīvkoku. Ja jau vēders rūc, tad ko nu daudz domāt. Katrs norāvām pa olīvai un reizē arī iemetām mutē. :D Garšoja briesmīgi... negaršīgi. Smējām, ka būtu vismaz viens nogaršojis, nevis visi reizē. Ko gan Rafaels ar mums visiem trijiem iesāktu, ja mēs nogāztos? Tā arī viņš pateica, ka ātrajiem piezvanīt nemācētu. Spļaudoties un smejot, turpinājām ceļu.

Nākošais uzdevums bija atrast parku, ko ieteica Antonio. Braucām pāri 18 km garajam tiltam, kas beigās izrādījās lieki. Beidzās ar to, ka šķērsojām pašu San Francisko tiltu! ! !

Atradām parku. Ņēmu rokās TomTomu un devos meklēt foto veikalu, lai nopirktu nelēto fotopapīru par nieka 40€. Arī tas izdevās!

Mājupceļš tāds skaists sanāca gar okeāna piekrasti, kur vienā vietā redzējām interesantas darbības. Kā izrādās tur tika uzņemta kāda filma grieķiskā noskaņā.

Iegrozījās tā, ka vienu dienu braucām uz okeānu mācīties braukt pa viļņiem jeb sērfot! jess. Nespēju pat attapties, kad hidras bija mugurā, dēļi rokā un pie krasta tapa šī bilde. Jautājums: "Nu ko, aiziet?" "Aiziet!". Piedzīvojums sākās.

Izrādās, ka tomēr tas nav tik grūti, kā izskatījās. Tas ir vēl grūtāk. No sākuma vispār ir jātiek vilnim līdz. Tā teikt jāuzsēžas, lai tiktu tālāk. Kad jau beigās bija sajūta, ka varētu celties kājās, rokas pievīla, jo tajās spēks bija izsīcis un nekas cits, kā ar ūdens un smiekla šalti aizsērot līdz krastam.

Daudz pozitīvu emociju un adrenalīna. Mmm. Gatim beigās tīri labi pat sanāca priekš pirmās reizes. Arī Ievai!

Un tik ļoti iepatikās, ka arī nākamajā dienā devāmies ķert vilni. Bet izrādās, ka par agru, jo viļņu mašīna vēl nebija sākusi darboties.

Pastaiga, 8kājdūrējpuika, kafija un pāris saulesstari, un tad jau varēja doties. Mums piebiedrojās arī Sabīne, kura teica, ka šī gan būšot pēdējā reize :)

Ar pašu pirmo vilni notaranēju Ievu, bet viss beidzās labi. Tad nu sacentos ar brālī, bet neriskēju pārspēt, savādāk viņš atriebtos ar izprecināšanu restorāna viesmīlim..

Sauszemes treniņš.

Te viņš lempīgi vienam asam puikas nogrieza ceļu. :D Piedod, brālīt, ka es tā izrunājos.

Smilšu cīņas.

Aiziet ar Sabīni ķert vēl pēdējo kārtīgo vilni, kas gan samala kā centrfūgā. Nebija izdevusies diena priekš iesācējiem. Okeāns bija satrakojies un tas nekam neder, lai mācītos.

Sēžot ar Rafu krastā, mums garām pajāja zirgi. Aromāts tāds, kā bērnībā, kad devos izjādēs.

:D

Izrādās, ka Penišē nav grūti arī satikt citus latviešus. Šoreiz Žaneti Skaruli [ Rīgas "Pērles" īpašniece] :)

II

Nerakstīju arī tāpēc, ka pēc šī visa jaukā pasākuma nolikos ar ļoti varenu angīnu. Parunāt, pagulēt nevarēju. Kaulus lauza un pa nakti gandrīz izvārījos. Mani cītīgi izklaidēja mušas, darot visādas muļķibas, un filmas iekš kastes. Jā. Nu jau ir labāk. Labi iztiku bez ārsta, sakopojot visas savas un citu zināšanas par ārstēšanās metodēm. Nu jau tiešām ir labāk. Žēl tikai, ka netieku plānotajā Porto braucienā. Veseļošos un mācīšos. Braucienu plānošu citu reizi.

III

Dažkārt man te sametas vientuļi, jo liekas, ka rakstu te tikai priekš sevis. Ja nav slinkums, tad varbūt var ko pierakstīt, lai man nav tik skumji redzēt 0 domas. :) Paldies!

Tā ļoti gari man sanāca, bet pamatīgi!

Visu jauku! :)

P.S. Te uzgāju jauku rindkopu, kas kā āmurs iedeva naglai pa galvu. "Lai man piedod silto zemju iedzīvotāji, bet pie mums ziemeļos, mēs 4 mēnešus priecājamies un 8 attīstamies. Augam garā, augam svarā, bet ejam uz priekšu. Tieši tik burtiski - vasarai beidzoties sākas skola, atsākas teātru sezona un vairāk darbinieku štatā pieņem bibliotēka. Tiek izpirktas ģitāras stīgas, noīrēti tenisa korti un datoros ieinstelēti fotošopi. Ritmā viena gar otru sitas adāmadatas, gaiss smaržo pēc ābolmaizes un cilvēki no sirds novērtē savas mājas. Un acīm redzot, man un Tev vajadzēja piedzimt Latvijā, lai neieslīgtu pārāk lielā bezrūpībā. Es jau cenšos!" /Līvijs Wonders/

Viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus

Atvainojos, ka neierakstos šeit biežāk, bet tā nu ir sanācis, ka skola ļoti nogurdina. It īpaši šī nedēļa. Un tā nu ir nepastāstītas pagājušās brīvdienas. Tad nu būs man te tāds apļa stāsts. Tagad sākšu ar skolu.

1diena. 7dienā bijām vēlu mājās, jo aizķērāmies ar puzles likšanu pie Antonio. Palaist tik mani pie puzles un gulēt neiešu. Labi, ka 1dienās skolā jābūt tikai 13, tad nu izgulējos kārtīgi pēc brīvdienām. Notika tikai viena lekcija. Tā te bieži mēdz gadīties, ka pasniedzējs neatnāk uz lekciju, bet neko darīt. 2dienā cēlos agri un čāpoju uz zīmēšanu. Visādi interesati uzdevumi. Protams, arī pašportretu atrādīju. To zīmējot, man radās kompleksi, jo sapratu, cik asimetriska esmu. Ārprāts :D ja bildi apgriež otrādi, tad redzams pavisam cits cilvēks. Bet ne par to ir stāsts. Lekcijā bija jāzīmē otra cilvēka portrets. 1. neatraujot pildspalvu no lapas. dota pusstunda. 2. jātur pildspalva kreisajā rokā un ar otru roku jāvada otra cilvēka roka, zīmējot viņa portretu. Otrs dara to pašu. 3 Tas pats. 4. Nokavēju, jo devos beidzot saņemt savu studenta nr. Bet tur bija jāzīmē puse no savas sejas un otra puse no otra cilvēka sejas. Grūtības pakāpe - kreisā roka.

3dienā nekas nevedās, kā vajadzētu un viss, ko darīju, beigās bija nevajadzīgi. Aizejot mājās, bez spēka un ar miegu, tomēr saņēmos un ar Lieni uztaisījām kameru obcuru. Arī nebija viegla, bet tas bija to vērts, lai 4diena, šodiena, izvērstos laba. Atkal jau agrais rīts un pirmā Fotogrāfija. Pāris minūtes pasniedzējs apstāstīja portugāļu valodā par drošības noteikumiem melnajā kabinetā. Iekšā jāstaigā caur melnām apļa veida durvīm. Katru reizi 2x jāpieklauvē, lai brīdinātu citus, ka dodies iekšā vai ārā, lai kāds nedabūtu traumas. Kabinets labi aprīkots ar visādiem aparātiem un baļļām, kur attīstīt bildes. Pasniedzējs aprādīja, kā ielikt fotopapīru kamerā un devāmies uzņemt kopbildi. Sastājāmies un sasēdāmies visi un 5 min. smaidījām. Diogo [pasniedzējs] visu laiku maisījās pa priekšu, pabrauca garām divas mašīnas un viena meitene. Devāmies attīstīt un rezultātā, bijām redzami tikai mēs, bez nevienas mašīnas, pasniedzēja vai meitenes. Salikām papīrus arī savās kamerās un devāmies ķert kadrus.

Pirmie kucēni nebija jāslīcina. Mans un Lienes kopdarbs sanāca šāds:

Lekcijas beigās, visas gaismas tika izdzēstas un sienā atklāts caurums, kas izurbts cauri skolas sienai. Un, tavi brīnumi, uz sienas varēja redzēt bibliotēku, kokus un stiagājošus cilvēkus. Liela bilde sanāk.

Nākamā lekcija tipogrāfija, kuras vietā vakar vēlējos mājās malku krāmēt. Šodien jau bija daudz labāk. Kopā ar Marselu, kurš labi runā angliski, domājām risinājumus vakardienas problēmai ar plakātu, un, manuprāt, mums tas izdevās diezgan labi. Mums gan mūsu latviešu precizitāte un "visam ir jābūt kārtīgi" spiedās ārā, bet ar to arī mēs izcelsimies.

Emocijām bagāta bija arī nedēļas nogale. 6dienā gan šķita, ka jāvelta laiks mācībām, bet jau pēc brīža devos ceļā uz autoostu, lai brauktu ciemos pie Lindas uz Peniche. Tur norisinās Pasaules čempionāts sērfošanā. Ļoti skaisti un mierīgi izstaigājām pilsētu. Tad nu varbūt te mazliet atpūtas no burtiem.

Penichē satiku pūkainus mākoņus, kuri priecēja acis.

Mazliet sajutos kā mājās, bet tikai mazliet.

Te ūdens kāpj iekšā pa vārtiem.

Un te skalojas sētā.

Mainījusies neesmu. :)

Penichē ir arī tūristu rajons. Viena ieliņa pilna ar restorāniem un skatlogos jūras velšu vitrīnas. Visos restorānos skaisti saklāti galdi un viesmīlīgs apkalpojošais personāls. Vakaros restorāni esot pilni līdz malām.

Penichei raksturīgas ir mazas un krāsainas mājiņas. Ja ne krāsainas, tad baltas noteikti. Kā arī visādi interesanti aksesuāri - veļa uz striķiem, lauva vai pīles pie vārtiem.. vienalga.

Šis onka pārsteidza. Ieraudzījām, ka šamais rāpo pa margu. Ceru, ka tam bija kāds iemesls. :D

Mājas uz pašas klints malas.

Krāsiņas un pūkaini mākoņi sasildīja sirdi skaisti.

Linda mani vēlējās aizvest uz kāda onkuļa dārziņu. Sasmaidījos ļoti, kad ieraudzīju dārziņu. Pa ceļam gan vēl vientuļam kaktusam uzskrēju.

Te lūk dārziņš pie paša okeāna. Tā mājīgi iekārtots ar vīnogulājiem, Portugāles karogu, viss kā nākas.

Un pat atūtas vieta.

Laiks nebija mīlīgs, jo vakarpusē sāka gāzt lietus.

Nākošajā dienā, izejot ārā, vēl lija lietus, bet jau pēc pusstundas cepināja saule. Izžāvējām salijušās drēbes un devāmies gar piekrasti. Galvu reibinoši skati caur fotoaparāta objektīva no klints malas, krītoša klints siena un dubļi uzdzina adrenalīnu.

Atradāma arī veco laiku veļas mazgātavu, kur vēljoprojām vecās tantiņas pavada kopā laiku, mazgājot veļu.

Tad galao [kafija ar pienu] pieokeāna kafe/bārā. :) Fantastiski.

Gar pludmales piekrasti ir liela kāpā, kuras vienā pusē ir ceļš un pilsētas kņada, bet otrajā pusē klusums un miers.

Un portugāļiem vēljoprojām patīk visādi interesanti aksesuāri visās vietās.

Protams, nekur jau neizpalika brīdis, kad jādodas mājās. Te nu izmantoju kontaktus un sazvanījos ar Rafu, kurš arī bija Penichē. Sarunāju, ka aizvedīs mājās, bet pa ceļam vēl iebraucām Surfcastle. Tur bija pilns ar sērferiem un sērferēm no visām pasaules malām. Vismaz pa vienam no katra kontinenta. Nu labi :D izņemot antarktīdu. Padzērām tēju un tiešraidē no pāris100 metru attālās pludmales sērfošanas Pasaules čempionāta. Lieliska vieta.

Mājās pārrados plkst 19.30 un jau pus deviņos devos uz vakariņām, kuras sastādīja 8 latvieši un 8 portgāļi. Viss ir līdzsvarā. Tās ieielga, jo daudziem radās kāre stellēt puzli līdz gandrīz vieniem naktī.. Te nu esmu atgriezusies stāsta sākumā un tas nozīmē, ka viss ir izstāstīts.

Ceru, ka sajūtu man izdevās radīt to īsto par Penichi!

Un tagad gaidu ciemos savu brāli ar ģimenīti! :)

svētdienas rīts - lietus līst..

Tāda dziesma iedungojās galvā, kad no rīta ieraudzīju lietu aiz loga. Nekas cits neatlika, kā vilkt ārā botas un ādas jaku, sadūšoties un skriet uz skolu. Pa ceļam vēl pāris reizes nācās noslaucīt seju tā jau slapjajā piedurknē, lai neliktos, ka no matiem upe tek. Ieskrēju skolā izmirkusi slapja, bet auksts nebija. Opā. Bet pat skolā nebija glābiņa no lietus. Koridoros peļķes un piloši griesti, spaiņi un apkopējas ar slotām.

Pirmā stunda - tipogrāfija. Mani glāba līdzpaņemtais dators. Šķirojām un meklējām atšķirības starp 4 ļoti līdzīgiem fontiem un analizējām tos. Beidzot arī sekoja nopietns uzdevums. Pasniedzējs iesāka to skaidrot šādi: nopūta un teksts "Te sākas problēma!"

4diena, pēdējā skolas diena nedēļā. Pirmā stunda - fotogrāfija. Šaaauusmīgi grūti nācās noturēt acis vaļā, jo lekcija ilga 4 h un pirmā daļa bija tīri teorija un pāris bildītes par fotogrāfijas vēsturi un kameru obskura (melno kasti). Varonīgi izturēju un brīvajā laikā skrēju ātri dzert kafiju, lai otro daļu vieglāk izturēt. Otrajā daļā apstāstīja, kā pašim uztaisīt melno kasti, kā arī to, ka fotopapīrs maksās 20€. Mhm. Vismaz profesors Diego neteica, ka mums jāmācās pēc iespējas ātrāk portugāļu valoda kā to teica profesors Emanuels. Vēl jau liekam cerībus uz Klaudiju Šīferi (Fišeri).

Otrā lekcija jau atkal tipogrāfija ar pirmo kursu, kur mums ar Lieni piekabināja divus jaunpienācējus, kuri diemžēl nerunā ļoti labi angliski. Tā nu ātri vien dažas izmaiņas un mūsu grupā ir viens puisis, kas runā angliski. Jātaisa plakāts 90x150 cm. Viss skaidrs, darbiņš taps.

Vispār pāris pēdējās dienas manas domas nodarbina lielākoties lietus tēma. Es vēljoprojām nesēju noticēt, ka te nebūs labs laiks visu laiku. Reāli nepieciešamas lietas ir lietusmētelis, zābaki un lietussargs. =/ Arī tagad rakstu un klausos jauno Kings of Leon albumu, kas labi skan kopā ar lietus pakšķēšanu. Un vēl pa brīžam suns iegaudojas, kad viņam paliek pārāk garlaicīgi.

Redz kur, šis.

Pieeju pie loga un uzsaucu. Nu jau viņš ir pieradis, kur jāskatās. Vakar gāju uz veikalu un šis ieinteresēts uzleca uz žoga. Kā beigās izrādījās, ka ļoti draudzīgs.

2dien bija Portugāles svētki. 100 gadi kopš Portugāle ir republika nevis monarhija. Tā nu tā bija brīvdiena, tāpēc 1dienas vakarā ielas bija ļaužu pilnas. Arī mums nācās iet apskatīt, kas tad notiek. Beidzās viss kā vienmēr labi un pus5 no rīta bijām mājās. :D

Mazliet miega un jauna diena. Kopā ar Sabīni izbraukājām Kaldašas apkārtni. Pareizāk būtu teikt, ka pabijām visās Kaldašas malās. Izrādās, ka pilsēta ir vēl lielāka nekā domājām. Atklājām daudz jaunu un skaistu vietu, kā arī to, ka briesmīgais parks ir kā treniņvieta sportistiem, jo aiz tā ir div lieli stadioni. Otrā pilsētas galā ir vēl viens stadions un lieli tenisa korti. Pilsētas centra parkā arī ir tenisa korti. Nesaprotu, kā šo vietu var nosaukt par ciematu.

7dien bijām visas uzaicinātas uz portugāļu vakariņām pie Antonia [demode Dj]. Gaļu cepa turpat uz galda un uz plīts šmorējās gaļa un garneles. Garneles bija gardas, jā. Par gaļu nemāku teikt. Uzzinājām visu ko jaunu un mācījām latviešu alfabētu. Izvērtās gan smieklos, gan nesaprašanā, gan mums pārsteigumā. Antonio pasē kopā rakstās 5 vārdi. Tika zīmētas arī kartes uz dažādiem veikaliem vai vietām pilsētā. Antonio viesistabā ir vairāk kā 1000 plates un daudz disku. Tas kā galvenais hobijs. Savā ziņā arī darbs. Tad vēl pamatīga kaudze ar pavārgrāmatām. Tā esot viņa otrā vājība un jāsaka, ka viņam šī vājība padodas.

Tas tā īsumā un mazumā viss. Man ir uznācis rudens slinkums, kas sevī ietver visu ko. Laba daudz jau arī nevajag. :)

Uz tikšanos!

The dog days are over!

Pirmās mācību nedēļas beigās, ejot mājās bija sajūta kā Liepājā, kad 4dienās soļoju mājās no vēlās kultūras vēstures lekcijas. Jā, pirmā nedēļa skolā ir nolausta. Gāja visādi. Lielākoties jau labi, vienīgais ar fotogrāfiju paliku nesapratusies un gaidīšu, kad Klaudija Šīfere atbrauks no Vācijas. Klaudija Fišere, bet man un manas programmas direktorei automātiski izrunājās vārds Šīfere. Skola vēljoprojām ir remonta stadijā, bet tik un tā ir ļoti gaiša un mājīga. Kaut arī skolas aura ir ļoti bagāta un pārsātināta ar visvisādiem notikumiem, baltās sienas to cieši tur iekšā un nelaiž ārā.

Pie skolas ir burvīgs mežs. Burvīgs tāpēc, ka liek sajusties kā mājās. No rīta agrumā patīkama sajūta iziet caur mežu un ar svaigu prieža sila elpu doties uz lekciju.

Pasniedzēji ir ļoti pretimnākoši. Tā, piemēram, zīmēšanu mums mācīs Santos, kurš jau pirmajā lekcijā, kas ir tikai kā iepazīšanās lekcija, spēja iedvesmot. Nekādus telefonus, mūzikas vai citas blakusdarbības. Viss atvēlētais laiks ir jāvelta tikai zīmēšanai - jādomā, jādomā, jādomā. Pirmais mājasdarbs - savs pašportrets. Es lieku cerības uz sevi, ka izdarīšu to :D Tikai ir vajadzīgs mazliet iedvesmas. Kā, piemēram, šis ir gleznošanas/zīmēšanas kabinets.

Grūti teikt par kursa biedriem, jo tie mainās gandrīz katru lekciju. Skaitāmies gan pie otrā kursa, gan pirmā. Katrs kurss vēl ir sadalīts 3 grupās. Cilvēku daudz un lielākā daļa izskatās vienādi. :D

Sen nebiju rakstījusi vēstuli ar roku. Tad nu reiz bija nopietns iemesls, lai to darītu - vecmāmiņas 80 gadu jubileja. Ar katru burtu un katru vārdu, vēstules vērtība auga un auga.

Tā nu izskatās vieta, kur notiek komunikācija ar cilvēkiem. :D Smieklīgi un skumji reizē.

Te lūk bilde no tirgus laukuma dienas laikā.

Visi rosās un čivina. Piemēram, sīpolus liek pirkt sākot no puskilograma. Ja neko diži nesaka, tad visi tirgotāji cenšas piekrāmēt maisus pēc iespējas pilnākus. Daža veca tirgotāja var arī apvainoties, ja pērk tikai divus nektarīnus.

Te pasaules "pakārto "kedu" kustība". Īsti vēl neesmu sapratusi, kāpēc cilvēki tā dara, bet to tiešām ir daudz.

Šīs dienas rīta kafiju baudījām skolas ēdnīcā uz terases. Viss gaiss, kas ir ap skolu ir iedvesmas pilns. Cilvēki gan mazāk dīvaini un vairāk dīvaini. Mērķis bija satikt poļu meiteni Agu, kas ieradusies tik pirms pāris dienās. Man ir sajūta, ka es jau te esmu veselu mūžību un vēl ilgāk te būšu.

Te vairs nav kaķa, bet pie mūsu loga ir skaists suns - haskijs. Nu jau viņš ir pieradis, kur jāskatās, ja izdzird mazus svilpienus. Dzidri, gaiši zilas acis un draudzīguma iemiesojums.

Šorīt atvēru acis un ar domu pilnu galvu ieraudzīju ko ļoti, ļoti minimālu, kas atkal lika saprast, ka jauna diena klāt un dzīves grāmatā jauna lapa.

Paldies, ka piekāp te. Gaidīšu ciemos.